Svētrunas


SATURS:
  1. NEAPDOMĪGA SOLĪJUMA TRAĢIKA
  2. VAI ESMU KRISTUS MĀCEKLIS?
  3. VAI KĀPT NO KOKA ZEMĒ?
  4. SLĀPES PĒC SVAIDĪTĀ
  5. ES ZINU, KA MANS PESTĪTĀJS DZĪVS
  6. KLUSĒT DIEVAM
  7. KĀDĒĻ PIEDZĪVOJĀM SAKĀVI?


NEAPDOMĪGA SOLĪJUMA TRAĢIKA


Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis. Šī gileādieša sieva viņam dzemdēja dēlus; un, kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: “Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls.” Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sirot. Pēc kāda lika amonieši sāka karot ar Israēlu. Kad amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileāda vecajie devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes un tie sacīja Jeftam: “Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs karosim pret amoniešiem!” Bet Jefta sacīja Gileādas vecajiem: “Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?” Tad Gileādas vecajie sacīja Jeftam: “Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs karosim ar Amona bērniem, un tev būs būt pie mums par galveno visiem Gileādas iedzīvotājiem!” Tad Jefta sacīja Gileādas vecajiem: “Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu karu pret Amona bērniem. Bet, kad Tas Kungs tos nodos manā rokā, vai tad es arī būšu jums par galvu?” Tad Gileādas vecajie sacīja Jeftam: “Lai Tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis.” Tad Jefta gāja kopā ar Gileādas vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par galveno un par karavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu Tā Kunga priekšā Micpā.  
Un Tā Kunga Gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileādā, un no Micpas Gileādā viņš devās pāri pret amoniešiem. Un Jefta deva solījumu Tam Kungam, un viņš sacīja: “Ja Tu nodosi Amona bērnus manā rokā, tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder Tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri.” Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem karu, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokā. Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti. Kad Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas. Un notika, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: “Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret To Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties.“ Un viņa tam sacīja: “Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi Tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam, kad Tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem.” Un viņa sacīja savam tēvam: “Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību – es pati un manas draudzenes.” Un viņš sacīja: “Ej!” Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām draudzenēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību. Un pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā, ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu, četras dienas gadā. Soģu 11:1-11. 29-40.

Drāma un traģēdija! Cietsirdība, netaisnība, galēja pašaizliedzība, neapdomība, varonība, uzvara un zvēresta turēšana par cilvēka dzīvības cenu – viss vienlaicīgi! Tikai nezinu nevienu autoru, kuram pietiktu drosmes šo neatkārtojami lielisko un drausmo Bībeles stāstu pārvērst vēsturiskā romānā, operā vai mūsdienīgāk – Holivudas lielfilmā. Jo mūsu priekšā ir viens no Svēto Rakstu “karstākajiem kartupeļiem”, ja ne viskarstākais. Ne pašam ar to tikt galā, ne citam piedāvāt! Teologi, lasot šo Bībeles notikumu, var atviegloti nopūsties: “Labi, ka manas draudzes locekļi nav cītīgi Svēto Rakstu lasītāji, jo kā es Bībeles stundā atbildētu uz jautājumu: “Mācītāj, vai Jefta upurēja, tas ir, nogalināja pats savu meitu, vai nenogalināja? Kā bija?””
Kad pirms daudziem gadiem šo Svēto Rakstu vietu lasīju pirmo reizi, tā mani burtiski apstulbināja. Bībelē taču cilvēku upuri ir kategoriski aizliegti, tie piemīt tikai pagāniskiem kultiem ar sātanisku ievirzi, piemēram, senajiem actekiem Dienvidamerikā. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Dievs padzen un liek iznīcināt septiņas tautas, jūdiem ienākot Kanaāna zemē, ir cilvēku upurēšana pagāniskajām dievībām.
Nedari Tam Kungam, savam Dievam, tā, jo viss, kas ir Tam Kungam negantība un ko Viņš ienīst, to tie ir saviem dieviem darījuši, jo tie gan savus dēlus, gan savas meitas ugunī sadedzinājuši saviem dieviem. 5.Mozus 12:31
Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot. Tev ir jābūt bezvainīgam Tā Kunga, sava Dieva priekšā.  5.Moz. 18:10-13
Kā sātanisko kultu pirmā pazīme te ir uzrādīta cilvēku upurēšana. Ko nozīmē Jeftas Tam Kungam apsolītais dedzināmais upuris?
Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. 1.Moz. 8:20 Kalpot Tam Kungam ar dedzināmo upuri nozīmē upurdzīvnieku nokaut un to pilnībā sadedzināt, atstājot tikai ādu. Upura jēga ir sevi pavisam ziedot Dievam – ar miesu un dvēseli. Tā to precīzi un pareizi bija sapratis Jefta. Tāda bija Noas pirmā darbība pēc iziešanas no šķirsta pēc grēku plūdiem – pilnīga sevis ziedošana Dievam caur upurdzīvniekiem, vislabākā, kas viņam ir - kā visaugstākā cilvēkam iespējamā salīdzināšanās ar Dievu. Tiktāl viss saprotams. Bet Jefta kā dedzināmo upuri neapsolīja kādu lopu, upurdzīvnieku, kuru viņam kā savas tautas karavadonim un valdniekam netrūka – viņš apsolīja savu meitu. Savu vienīgo bērnu. Tas nozīmēja tikai vienu – solījumu pildot, viņu vajadzēs nogalināt un sadedzināt. Kāpēc tik drausmīgs, neapdomīgs solījums? Kurš pie pilna prāta esošs tēvs var kaut ko tādu apsolīt? Kādēļ Jefta tā rīkojās?
Pirmajos pantos mēs lasām, ka Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls. Neapskaužama bērnība – māte ielasmeita, kas savu bērnu pametusi un to aiz žēlastības pieņēmis viņa tēvs, kurš arī nav nekāds paraugs – kāds gileādietis. Nenosaucot vārdā, Bībele pasaka ļoti daudz – šis cilvēks nav tā vērts, lai viņu pieminētu. Izklausās ļoti mūsdienīgi – vīrietis ar daudziem gadījuma rakstura dzimumsakariem, pa pasauli izkaisītiem bērniem un bezatbildīgu attieksmi pret tēva pienākumiem. Jefta aug kopā ar pamātes bērniem, klausās viņu ņirgās, cieš pazemojumus un piedzīvo vissmagāko atraidījumu – tiklīdz pusbrāļi to spēj, viņi Jeftu padzen no dzimtā nama – tie izdzina Jeftu un tam sacīja: Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls.” 11:2
Ārā, vazaņķi, no mūsu nama! Tu mums esi tikai apkaunojums! Pazūdi! Tinies!
Ļoti ātri Jefta nonāk pie atziņas, ka vienīgā aizstāvība pret apkārtējo netaisnību un ļaunumu ir paša dūres un fiziskais spēks. Sist bez žēlastības, zagt, lai izdzīvotu, sadot pa purnu memmīšiem – labi audzinātajiem, pārtikušajiem bērniem, Jefta ir viens no tiem ielas bērniem, pašpuikām, ko pazīst visas pilsētas, Rīgas centra, Čierīša vai Vecmīlgrāvja čalis. Tādi viņi bija arī manā bērnībā – nosmulētās drēbēs, ar cigareti zobos, španneri (uz pirkstiem uzmaucamu sitamo dzelzi) kabatā, nevērīgu smīnu sejā un izteikti kriminālām nosliecēm. Atceros viņu izteiksmīgās iesaukas: Nāvīte, Pļafka, Zieča, Dampis. Atraidītie, nevienam nevajadzīgie. Algas dienās piedzērušo kabatu iztīrītāji, kiosku uzlauzēji, huligāni un ballīšu kaušļi. Milicijas uzskaitē esošie, meļi un lielībnieki, bezrūpīga dzīvesveida piekopēji. Bībeles stāsts par Jeftas bērnību ir par viņiem.
Tālākais, kā kādreiz teica, ir likumsakarīgs - no vietējā huligāna un apkārtējās “solīdās” sabiedrības bieda viņš kļūst par bandas vadoni – ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sirot. 11:3b Bet Jefta nebeidz savu dzīvi, kā varētu gaidīt, pie karātavām vai ķēdēs sakalts pazemes cietumā – sākas karš ar naidīgajiem amoniešiem (vai mums saprotamāk - omoniešiem, ja gribam atcerēties Atmodas laikus) un izrādās, ka no solīdajām ģimenēm nav neviena, kas būtu spējīgs vadīt karaspēku – kaut vai sākt mobilizāciju. Nevarīga, kusla sabiedrība, kas steigā kaltē sausiņus un norok zemē ģimenes sudrablietas.
Un tad vecajie atceras pašpuiku un bandītu Jeftu, kas gan bija negants un ļauns, toties kustīgs kā dzīvsudrabs, uzņēmīgs, bezbailīgs un pārdrošs. Tāds “man nav ko zaudēt!” džeks. No viņa baidījās, viņu ienīda un reizē klusi apbrīnoja – Robins Huds, Drošsirdis, Mekijs Nazis, Kaupēns. Viņš mums tagad ir vajadzīgs!
Katrai valstij ir savs varonis, kura bieži kriminālie “varoņdarbi” kļuvuši par folkloru, leģendām. Likumpārkāpumu un noziedzības romantika, pasaulei raksturīgā nekritiskā attieksme. Par pelnīti nāves sodu saņēmušajiem vēlāk sacer balādes, lugas un mūziklus, dzied dziesmu par tumšajiem mežiem, raksta grāmatas un uzņem filmas. Viņi, izrādās, bijuši varoņi! Par noslepkavotajiem gan pieklājīgi klusē, nav ko uzvandīt vecas lietas. Kam negadās!
Bet Jeftam ir sūra dzīves pieredze un viņš nav ar pliku roku ņemams – pēc vecajo pārsteidzošā piedāvājuma "nāc un topi mums par vadoni" viņš tiem atgādina savu sāpi uzkāpj uz varžacīm: "vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?" Jūs, liekuļi, atbalstījāt nelikumību – manu padzīšanu no tēva nama, manu izslēgšanu no mantojuma, jūs mani ienīdāt un nicinājāt izcelsmes dēļ – un tagad, kad apdraudēti jūsu nami un mantojumi, jūs mani atceraties! Tagad man un manai bandai jāiet jūs glābt! Kādēļ?
Vecajie klanās vēlreiz: "Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs karosim pretamoniešiem, un tev būs būt pie mums par galvenovisiem Gileādas iedzīvotājiem!" Aizmirsīsim vecas lietas, še tev pilsētas galvas villa un labākie zirgi, karaspēks un kalpi, tagad mums tevis dēļ nekā nav žēl! Tikai nāc un glāb mūs!
Taču Jefta zina, ko nozīmē solījumi tad, kad ūdens smeļas mutē: "Bet, kad Tas Kungs amoniešus  nodos manā rokā, vai tad es arī būšu jums par galvu?" Ļoti labs, lielas dzīves pieredzes iemācīts jautājums. Jo pēc kaujas saradīsies vesela varza štāba un aizmugures “varoņu”, kuri alks pēc atzinības, ka tieši viņi ir kaldinājuši spožo uzvaru, ka viņiem pienākas lielākie pagodinājumi un krāšņākie ordeņi. Kas tad atcerēsies necilo pašpuiku, m… bērnu Jeftu! Lai iet, no kurienes nācis!
Esmu sastapis apmēram desmit cilvēkus, no kuriem daži pavisam tieši, citi atturīgāk, bet ar skaidru zemtekstu likuši saprast, ka “ar mani ir sākusies Atmoda, tieši es biju tas vienīgais garainis, kas katlam nospēra vāku.” Bet, redzi, dumjā un nepateicīgā pasaule to neatzīst un nenovērtē. Tik skumīgi!
Jefta ir kriminālistu bandas vadonis, reālists un cilvēku netikumu labs pazinējs, viņš valda ar dzelzs dūri un netaisās sev pienākošos godu un atzinību ne ar vienu dalīt.
Vecajie ķeras pie pēdējā salmiņa - zvēresta. "Lai Tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis!" Zvērests pie Dieva, Jefta vienā rāvienā iecelts par vietējo prezidentu un karaspēka virspavēlnieku, galvu reibinošākā karjera, kādu nācies lasīt, jo izklausās fantastiski – no bandīta par valdnieku un ģenerāli!
Un nu Jeftam jāattaisno, kā mēdza teikt, “uz viņu liktās cerības”. Jeftam ir vajadzīga tikai un vienīgi uzvara, jo zaudējumu viņam nepiedos – ne tikai atcerēsies vecos grēkus un noziegumus, bet arī vainos sakāvē un pazemojumā, pakārs pie pirmā zara.
Tad Jefta izdomā pavisam traku lietu, pārgalvīgu līdz neiespējamībai, tipisku nepieņemta un neatzīta cilvēka domāšanai – viņš dod solījumu Dievam, ka pirmais iznācējs no viņa nama durvīm tiks upurēts Tam Kungam par dedzināmo upuri – tas ir, nokauts un sadedzināts. Jeftam pat prātā neienāk, ka tāds solījums ir neiedomājami muļķīgs – ko darīt, ja pirmā iznāktu, teiksim, cūka – jūdiem nešķīsts dzīvnieks, vai – labāk, suns – jūdu reliģiozitātē arī nešķīstenis? Atcerēsimies, pirmais dedzināmo upuru priesteris – Noa upurēja šķīstus lopus un putnus. Bet – jāgatavojas kaujai un Jefta vairāk nevēlas pazemojumus – pietiek, jāizmanto likteņa dotā lielā izdevība, otras nebūs, viss likts uz vienas kārts!
Nevaldāmie ar kriminālu ievirzi var būt arī ārkārtīgi varonīgi un pašaizliedzīgi – atcerēsimies, ka labākie latviešu strēlnieki, kas noturēja Pirmā pasaules kara fronti Nāves salā, Ložmetējkalnā, Tīreļpurvā, bija Rīgas pašpuikas. Tur, kur cara armijas karavīri, netalantīgu ģenerāļu izmocīti, bēga, mūsu puikas palika liela pārspēka priekšā un kāda franču avīze uz pati savu jautājumu “cik maksā latviešu strēlnieks?” atbildēja: “tik, cik viņš sver zeltā”. Pavisam droši var teikt, ka šie čaļi, mūsu varoņi, mainīja pasaules vēsturi – jo tā būtu pavisam citāda, ja vācu karaspēks ieņemtu Rīgu, pēc tam Pēterburgu un uzvarētu karā.
Arī Jeftam bija tikai viena dedzīga vēlēšanās – atbrīvot Israēlu, uzvarēt.
Kauja beidzas ar izcilu Jeftas uzvaru, amonieši tiek sakauti un pazemoti, Jefta un jūdu karaspēks triumfē, bet gaviles viņam vienīgajam pēkšņi apraujas ar melnu izmisumu – pirmā no nama iznāk Jeftas vienīgā meita, mafijas krusttēva, uzvaras vainagotā karavadoņa mīļotais bērns. Jefta saplēš savu uniformu un izmisumā kliedz: "Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret To Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties. Man jāpilda solījums, man tevi jānokauj un jāsadedzina! Jo es esmu solījies Dievam!"
Satriecoša ir meitenes atbilde: "Mīļais tēvs, ja savu muti esi Tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes ir nācis." Turi savu solījumu, nogalini mani, nekļūsti par apsmieklu – Dievam dotā zvēresta lauzēju. Tikai dod man divus mēnešus laika savas neizdzīvotās dzīves apraudāšanai. Ļauj man un manām draudzenēm prom no citu ziņkārīgajām acīm, atvadīties no dzīves – dabas skaistumā un klusumā, Dieva pielūgsmē un pateicības dziesmās. 
Un pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš izpildīja savu solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra.
Te sākas grūtākais šajā Bībeles notikumā – kā tad bija, Jefta nokāva savu meitu un sadedzināja, vai tomēr to nedarīja? Kā Dievs to pieļāva? Kāpēc apkārtējie šajā ārprātā neiejaucās?
Pirmkārt sapratīsim, ka Jefta nebija gara milzis, nebija apguvis jūdu dzīves pamatu – bauslību, jo ar netikles dēlu neviens īpaši nenodarbojās – skolās negāja, auga uz ielas savā vaļā un nesaprata, ka nedrīkst dot muļķīgus solījumus. Viņš bija spontānas rīcības cilvēks, pieradis lēmumus pieņemt acumirklī, nedomājot par sekām - jo bieži no tā ir bijusi atkarīga dzīvība. Šoreiz – cita cilvēka, paša meitas dzīvība.
Otrkārt, vecajo dotais zvērests Dievam Jeftu provocēja uz līdzīgu rīcību – es arī tā varu, neesmu sliktāks par jums! Mani jāņem nopietni, es vairs neesmu vakarējais skrandainis un dauzoņa jūsu priekšpilsētā! Pašpuikas dižošanās.
Treškārt – Dievs neprasa nekādus solījumus, Jefta pats grib Dievu piespiest viņam dot uzvaru, neiedomājoties, ka Dievu mēs nevaram komandēt. Viņš būtu uzvarējis arī bez ģeķīgā solījuma. Dievs neprasīja sev nepieņemamu upuri, toties Jefta gribēja kārtējo reizi sev un pārējai pasaulei pierādīt, kāds viņš aukstasinīgs vīrs. Es to varu!
Ceturtkārt – jebkurš taču būtu uzskatījis par godu savam valdniekam un ģenerālim dot vislabāko no saviem lopiem par upurdzīvnieku, nemaz nerunājot par paša Jeftas iespējām.
Tādēļ piekt- un galvenokārt – mēs redzam cilvēku ar spītīgu un nepakļāvīgu raksturu, kurš neieklausās citu argumentos un loģikā, vienmēr rīkojas tikai pēc sava prāta, neatzīst savas kļūdas un tādēļ piedzīvo smagus triecienus. Mafijas krusttēvs, kas pieradis pie bezierunu paklausības. Solījuma turēšana, vīrs un vārds viņam ir svarīgāks pat par paša meitas dzīvību. Tikai nezaudēt apkārtējo cieņu! Upurēt visu tās labā! Grēcīgam zvērestam Jefta pievieno grēcīgu rīcību – nogalina savu meitu.
Daži Bībeles komentāru autori apgalvo, ka Jefta savu meitu nebūt nenogalināja, bet tikai piespieda dzīvot bezlaulībā – celibātā, liekot kalpot pie Derības šķirsta, tāds garīgs upuris, Vecās Derības mūķeņu kārta. Man gan tā neliekas, bet lai Bībeles pētnieki turpina strīdēties par ivrita vietniekvārdiem un locījumiem. Tāds viņu sūrais darbs! Trumpis galdā viņiem ir Ebrejiem 11:32-33 Ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas ar ticību valstis uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši. Vai tad savas meitas slepkavu minētu kopā ar tādām Bībeles personībām kā Dāvids un Samuēls? Spēcīgs arguments.
Tikai ko tādā gadījumā apraud Israēla meitas? Gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu, četras dienas gadā. 11:40 Kādēļ mūķenei par godu četras dienas gadā jādzied raudu dziesmas? Ja jau mūsu māsa kalpo pie Derības sķirsta, tad par to tikai jāpriecājas. Tādēļ “garīgā upura” teorija liekas uzvilkta uz 21.gs. delikātās “tā tas nevar būt, pārāk briesmīgi” domāšanas liestes. Vērtēt tūkstošgadīgus notikumus pēc mūsdienu morāles un domāšanas kritērijiem ir liela kļūda. Jeftas laika apkārtējo pagānisko reliģiju parasta prakse bija cilvēku upuri, tas nevienam nelikās pārsteidzoši.
Galvenais nav diskusija “nogalināja vai nenogalināja?”, bet ļoti godīga Bībeles liecība par pretrunīgu un sarežģītu ticības dzīvi, cilvēku ar neapdomīgiem, traģiskiem solījumiem Dievam un ārkārtīgi smagajām izvēlēm pēc tam. Par ziedošanos un upurēšanos, par cilvēka nevarību, bet lielo gribu būt mesijam – glābējam par katru cenu. Par to, ka Dievs kā Glābēju sūta Savu Dēlu un neprasa no mums upuri, ko var dot tikai Viņš.
Par dziļi nopietnajām cilvēka un Dieva attiecībām ir šis notikums. Par mūsu turētajiem un neturētajiem solījumiem, par mūsu bieži dubulto morāli.
Nākošā Bībeles nodaļa stāsta par Jeftas tālākajām gaitām – karu šoreiz jau ar tautas brāļiem – Efraima cilti, Jeftas uzvaru un sardzi pie Jordānas brasliem – kurš nespēja pateiktšibolet, tas bija efraimietis, tādu bez žēlastības nokāva. Nevis vienu vai divus, bet tanī laikā no Efraima ļaudīm krita četrdesmit divi tūkstoši vīru. 12:6 Ek, Jefta, pazīstam tavu rokrakstu! Tu esi mūsējais!
Prāvests Viesturs Pirro,
2005. gada 3. oktobrī


Vai es esmu Kristus māceklis?

 

Un Jēzus tiem sacīja: „Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. Jo, kam ir, tam dos; un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.”

 Marka Evaņģēlijs 4:24-25

Kāds slavens virves dejotājs gāja pa lielā augstumā novilktu virvi. Publika aplaudēja. Tad viņš mugurā pārnesa kādu kolēģi. Sajūsmas saucieni! Pēc tam pār virvi pārstūma tukšu ķerru. Gaviles! „Vai ticat, ka varu to izdarīt ar pilnu ķerru?” Atskanot daudzbalsīgam „Jaāā...”, viņš piebēra ķerru ar smiltīm un vēlreiz pārstūma no viena virves gala līdz otram. Aplausi! Publikā atradās arī kāda augstdzimusi persona, kas izteica komplimentus tik talantīgam un drosmīgam vīram. „Vai ticat, ka to pašu varat izdarīt arī ar jums?” –viņš jautāja. „Jā, protams! Jūsu prasmes ir apbrīnojamas!” – atbildēja augstdzimušais kungs. „Tad kāpiet ķerrā, es jūs pārvedīšu!” Ļaudis gandarīti smīnēja, kad aristokrāts samulsis atteicās. Tad ar to pašu aicinājumu virves dejotājs vērsās pie publikas. Neviens nepieteicās. Tad viņš ķerrā iesēdināja savu dēliņu un galvu reibinošā augstumā, soli pa solim pārstūma pāri virvei. Ovācijas! Pēc tam zēnam jautāja, vai viņu neesot pārņēmušas bailes. „Es tikai skatījos uz savu tēti!” – viņš atbildēja.
Pasaulē būt Kristus māceklim ir ļoti aizraujošs piedzīvojums. Tā ir neatkārtojama personīga pieredze - uzdrošināties pārvarēt sevi un uzticēties Kungam.
Kristus māceklis nav kāds no publikas, kas nāk uz daudzsološu, neparastu pasākumu – kalpošanu Baznīcā, neizbēgami tur atrodot daudz trūkumu: sašķeltību, atsvešinātību, līdzjūtības un piedošanas trūkumu, paviršību, viszinību, neiecietību un gatavību apsūdzēt.
Un kā ir ar draudzi? Pirms dievkalpojuma tā solos pļāpā personīgas lietas, kas mums nebūtu jādzird, ērģelnieks spēlē neprecīzi, mācītājs neprot „noturēt meldiņu”, sprediķis par garu un garlaicīgu, nebeidzami izstiepta lūgšana, bērni skraida un trokšņo un vispār - viss ir pārāk vienmuļi!
Māceklis ir Kristus un Baznīcas kalps, nevis kungs, dievkalpojuma svinētājs, kas satiekas ar Dievu vārdā, lūgšanās, Sakramentos. Māceklim nav būtiski kalpot pie altāra vai atrasties draudzē – viņš atrodas tur, kur Dievs to lieto. Māceklis dara visu, lai dievkalpojums arī citiem ir svētku svinēšana.
Kristietībai, Baznīcai un draudzei postu nodara neapmierinātie, visu kritizējošie kristieši. No tiem pasaulei, t.i., ļaudīm ārpus kristietības, rodas aplamais priekšstats, ka kristietība ir līdzīga vienmēr drūmai, apsūdzošai kaimiņu tantei, kas krata smailu pirkstu: „Es tev! Tu man skaties! Es zinu, kas tev aiz ādas!” Aizdomīgums un nelabvēlība pret tiem, kas ir citādi. Kādēļ brīnāmies par mīlestības trūkumu pasaulē? Cik mēs to esam devuši un apliecinājuši ar darbiem, tik saņemsim atpakaļ. Pirms tiesājam pasauli, lai pajautājam paši sev – vai cilvēki grib man sekot, kad eju uz dievnamu? Vai viņi manā draudzē jūtas kā savā ģimenē – pieņemti, atbalstīti, saprasti? Kas no manas mutes raisās ātrāk – kritizēšana un nosodīšana vai izpratne un piedošana? Vēlme palīdzēt vai izvairīties no atbildības? Daudzi kristieši ar savu apsūdzošo, tiesājošo, aprunājošo mēli nogalina Dieva dāvanas sevī.
 Kādēļ cilvēki sekoja Kristum? Jo Viņš atšķīrās no tā laika mācīto teologu kārtas – pret visiem cilvēkiem izturējās ar mīlestību, sapratni, līdzjūtību un galvenais – bez nosodījuma, pagātnes grēku pieminēšanas. Viņš cilvēkus un savus mācekļus mīlēja tādus, kādi tie bija – ar visiem viņu pārpratumiem, pārsteigšanos, kļūdām un neapdomīgu rīcību. Kristus piedeva visiem, kas savu bijušo, nekristīgo dzīvi izsūdzēja Viņam un lūdza piedošanu.
Dieva Dēls tik ļoti neatbilda augsto teologu līmenim un attieksmei pret ļaudīm, ka tie teica: „Vai gan kāds no valdības vīriem tic viņam, vai no farizējiem? Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, - lai nolādēti viņi!” (Jņ. 7:48-49) Bauslība, kas tikai apsūdz, teoloģija bez mīlestības! Tā lād cilvēku, Dieva līdzībā radītu. (Jēk. 3:9) Jo šis cilvēks neatbilst izlolotajam teoloģiskajam priekšstatam – kādam vajadzētu būt cilvēkam, Pestītājam, Dievam. Dieva tronī iesēdināts elks – priekšstats, kurš jāuztiepj arī citiem, lai tie to pielūgtu! Nepielūgsiet? – „lai nolādēti viņi!” 
Kristietība sākas brīdī, kad esam gatavi savus elkus – priekšstatus atstāt un atvērties jaunai, varbūt sākumā – biedējošai pieredzei ar Dievu. Kad esam gatavi apklust un ieklausīties Dievā – Viņam ir ļoti daudz mums sakāms. Kad ieraugām sevi nevis pūlī – vērotājā no malas, bet tur – augstu virs galvām, ķerrā, nostieptā virvē, bet drošās – Viņa rokās. Kad neklausāmies ļaužu vērtējumos un esam gatavi riskēt ar nebijušu sākumu – ja Viņš var, varēšu arī es! Ja Viņš aicina, paklausīšu! Viņš mani nepiespieda, bet mīlestībā ļāva izvēlēties – paļaujies un Mani! Tikai uz Mani! Es tevi turu, Es atbildu par tavu dzīvību!
Jaunā pieredze rada Kristus dabu mūsos – nenosodīt cilvēkus, par kuriem mēs īstenībā zinām ļoti maz vai nezinām neko, bet tos censties saprast, mērot tos ar to pašu mēru, ar kādu mēs mērojam paši sevi – augstsirdību, piedošanu, līdzcietību un gatavību palīdzēt.
Kristietība būtu vispievilcīgākais dzīvesveids pasaulē, ja mēs spētu pārkāpt pašpietiekamības, priekšstatu un tiesāšanas robežas. Kristietība nav mēģinājums cilvēkus piespiest laboties, tos padarot par reliģioziem liekuļiem, bet aicinājums mīlestībā sevi pilnīgi un konkrēti uzticēt Jēzum Kristum un Viņa pārveidojošajam spēkam – dievlīdzības nepārtrauktai attīstībai mūsos.
Pasaule ir pieblīvēta ar bauslības reliģijām, kurās cilvēkam jājūtas kā nožēlojamam tārpam nepielūdzamu dievību un to priesteru priekšā. Kristietība ir aicināta uz visaugstāko – Dieva līdzības atklāšanu un attīstīšanu katrā cilvēkā. Tas ir Evaņģēlijs – Labā Vēsts pasaulei - bez nicinājuma, bez naida, bez tiesāšanas – Kristus, kuram varam tuvoties, nebaidoties no atraidījuma.

Viesturs Pirro, Kuldīgas Sv. Katrīnas un Vārmes Sv. Miķeļa draudžu mācītājs



VAI KĀPT NO KOKA ZEMĒ?
Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un redzi, kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kas viņš tāds ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Aizskrējis citiem pa priekšu, viņš uzkāpa vīģes kokā, lai ieraudzītu viņu, jo viņam vajadzēja iet tam garām.Kad Jēzus nonāca tai vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: Zakhaj, steigšus kāp zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi sāka kurnēt, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda izspiedis kaut ko netaisnīgi, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, jo arī šis ir Abrahama dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” Lūkas Evaņģēlijs 19:1-10

Nepārprotams Evaņģēlija paskaidrojums: Kristus pie Zakhaja iegriežas tādēļ, ka Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu pazudušo. Tā arī visa teoloģija. Bībele saka: Nav neviena taisna, neviena paša. Nav neviena, kas saprot, nav neviena, kas meklē Dievu, visi ir aizgājuši no Dieva, visi kļuvuši vienlīdz nederīgi, nav neviena, kas dara labu, pat viena nav. Rom. 3:10-12
Pie mums, netaisnajiem un nederīgajiem Dievs sūta savu Dēlu. Līdz Pastarai tiesai mēs savu sodu par atkrišanu no Dieva vēl neesam saņēmuši – Dieva dabā nav sodīt, bet glābt un svētīt. Tieši te Sātans darbojas jo čakli – iemāca cilvēkam aplamību, ka svētība jāsaprot tikai kā materiāli labumi – nauda, manta, lepns nams - un nav svarīgi ar kādiem paņēmieniem tas viss iegūts. Citiem, kas to nespēj vai neprot – atliek veiklos un negodīgos apskaust, nīst un aprunāt.
Zakhajs ir bagāts ierēdnis, virsmuitnieks un liekas apmierināts ar sevi un savu dzīvesveidu. Korumpēta valsts amatpersona – jau tādā līmenī, ka var neuztraukties par atbildību likumu sargājošo iestāžu priekšā. Viens no tiem, kurus ļaudis sauc par blēžiem, neliešiem, zagļiem, pērkamām dvēselēm, valsts aplaupītājiem utt. Zakhaju sejas mēs redzam televīzijā, avīzēs, žurnālos, viņu balsis zum radio viļņos un dažreiz liekas, ka no pastāvīgas melošanas, kā M. Bulgakovs saka “Meistarā un Margaritā” viņiem “acis raugās greizi”.
Viņi ir garīgi miruši savos pārkāpumos un paši to pat nezina. Ko darīt, lai zakhajus atdzīvinātu no grēka nāves? Lielum lielais cilvēku vairums un, diemžēl, arī daudzi kristieši sacīs, ka Zakhajs ir zemisks nelietis, cietsirdīgs un vienaldzīgs cilvēks un nav nekādas jēgas ar viņu darboties. Pie grēcīga vīra viņš apmeties. Tas nozīmē – to par grēku nepārliecināsi, tāds jau sen savu kaunu valsts maizē ir apēdis. Pazīstama attieksme, vai ne?
Tā ļaudis piebalso Sātanam, jo tas nozīmē – šo cilvēku Dievs izglābt nevar. Nekas nesanāks. Nomirs savos grēkos, bet nelabosies.
Tagad atcerēsimies – nav neviena taisna, neviena paša. VISA cilvēce ir pazudusi – labie, sliktie, jūtīgie un vienaldzīgie – visi. Arī zakhaju apsūdzētāji un uz elli notiesātāji, nepielūdzamie un pašu acīs taisnīgie soģi.
Kādēļ Kristus ir nācis pasaulē? Tiesāt un sodīt? Piebalsot mums? Nē, Svētie Raksti saka: Kristus ir nācis, laimeklētu un glābtu pazudušo. Tas nozīmē – Viņš var izglābt JEBKURU. Arī Zakhaju.
Mūs kaitina tādi kā Zakhajs – viņa bezkaunīgā, pašapmierinātā izturēšanās, pilnīgā vienaldzība, kad mēs runājam par viņa nepareizo dzīves veidu, nevēlēšanās to mainīt. Ja atvērtos zeme un viņu aprītu, mēs teiktu: “beidzot!”
Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda izspiedis kaut ko netaisnīgi, to atdošu četrkārtīgi.” Kas ar viņu notika? Vai kāds kristietis viņu uzrunāja? Neviens. Vai Kristus viņu nosauca kaut vienā no tiem vārdiem, kādus mēs veltam zakhajiem? Nevienā. Kas tad viņu uzmodināja no grēka nāves miega? JĒZUS KLĀTBŪTNE, DIEVA DĒLA TUVUMS.
Te bija Pirmais, kas viņu neapsaukāja un nekritizēja, nemācīja, kā pareizi jādzīvo. Uzrunāja vārdā. Zakhajs nozīmē “šķīstais”. Dievs redz Zakhaja sirdi. Jēzū Kristū Dievs vēršas pie jebkura cilvēka un nav svarīgi, kādā stāvoklī tas atrodas. Mums var likties, ka cilvēks ir garīgi miris, vienaldzīgs pret Dievu, nespējīgs uz godīgumu un labestību – grēka pagale, nekas vairāk.
Ko tu esi darījis, lai viņš sastaptos ar Jēzu Kristu, nevis taviem nosodījumiem? Ja arī tavās acīs viņš nav nekāds “šķīstais” - paļaujies uz Svētā Gara darbību viņa dvēselē, lūdz par viņu, nevis apkrauj lāstiem – un cilvēks taps glābts! Tas ir Dieva darbs – meklēt un glābt pazudušo. Ja tu tam netici, tu noraidi Dieva spēku, ierobežo Kristus darbību viņa dzīvē un garīgi aplaupi viņu – Dievs par to no tevis prasīs atbildību!
Vai tu runā ar zakhajiem savā ģimenē, darba vietā, paziņu un draugu lokā? Vai lūdz par viņiem? Atceries – neviens no viņiem nav pazudis un neglābjams grēcinieks. Tu ienīsti netīrās lietas, kas viņus apņem – bet viņi neuzklausa tevi un aiziet vienaldzīgi un auksti. Tad noliec savu dvēseli Kristus priekšā un jautā: “Kungs, vai es patiešām ticu, ka Tu vari viņu glābt? Cik man no savas mantas ir jāatdod nabagiem un tiem, kuriem esmu kaut ko izspiedis, jāatdod, lai zakhaji mani uzklausītu?”
Kā ir ar mani pašu? Man Dieva priekšā nebūs jāatbild par Zakhaja, bet saviem grēkiem. Vai es pats jau sen neesmu pašapmierināts, bezjūtīgs kristietis, kura vienīgā attieksme pret zakhajiem ir kritizēšana un nosodījums? Cik dvēseļu es Kristum esmu ļāvis caur sevi izglābt? Vai mans dzīvesveids saskan ar maniem pareizajiem vārdiem? Vai zakhaji redz manī Jēzu Kristu?
Tikai tādēļ Dievs mūs ir radījis: acis – lai tās paceltu uz zakhajiem, sirdi, kas pildīta ar izpratni un žēlsirdību, mēli, kura neizrunā nicinošus, apsūdzošus vārdus, miesu, kura meklē un glābj pazudušo.
Pārvari savu milzīgo kārdinājumu teikt: “Nav ko pērles kaisīt cūkām priekšā! Viņi ir pārāk truli, lai saprastu un novērtētu to, ko gribu sniegt!” Par katru izglābtu dvēseli gavilē debesis un līksmo kristieša sirds. Zakhajs savu Kungu uzņēma ar prieku. Pestīšanas, no grēka, nāves un elles atbrīvošanas prieku. Un tu to viņam palīdzēji piedzīvot. Svētīgs tu esi!
Kristus joprojām meklē zakhajus. Un Cilvēka Dēls grib, lai arī tu būtu sekmīgs palīgs pie dvēseļu dziedināšanas. Lai tev veicas!
Kad vienā no bagātākajām un modernākajām Palestīnas pilsētām – Cēzarejā izveidojās pirmā kristīgā draudze, par bīskapu tika ievēlēts Zakhajs – bijušais Jērikas bagātnieks, valsts ierēdnis, Kristus kalps. Visa viņa kalpošana bija – “Kristus mani sauca vārdā. Viņš man nepagāja garām, nenosodīja, bet aicināja. Tagad es piederu Viņam. Un līdz savu dienu beigām nevienu nenicināšu, bet pievedīšu Kristum. Šķīsts grib būt katrs cilvēks.” Amen
Lūgšana.

Pateicība, slava un pielūgsme Tev, mūsu Kungs, kas esi nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo! Piedod mūsu sirds cietību un nenovīdību pret izglābtajiem, ļauno, apsūdzību pilno valodu un mazticību Tavam pestīšanas brīnumam! Lieto mūs kā savus mācekļus un sūti pie ikvienas pazudušas dvēseles! Lai mēs atzīstam, ka Tev ir tiesības un savu ceļu pie jebkura cilvēka. Un lai mēs tam neesam par traucēkli, bet par svētību! Āmen.


 SLĀPES PĒC SVAIDĪTĀ



Tad Jēzus nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu. Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: “Dod Man dzert!” Jo Viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt. Tad samariete Viņam saka: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” Samariete Viņam saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?” Jēzus atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieva viņam saka: “Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” Jēzus viņai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, - jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.” Tad sieva Viņam saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.” Jēzus viņai saka: “Tici man sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsiet nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” Sieva Viņam saka: “Es zinu, ka jānāk Mesijam, kas saukts Kristus. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs.” Jēzus viņai saka: “Es tas esmu, kas ar tevi runā.” 

Jāņa Evaņģēlijs 4:5-26

Cilvēkiem ir ļoti būtiski sevi apzināties kā kopību, kas veic svarīgus uzdevumus un kalpo vienotiem mērķiem – Bābeles torņa uzcelšanai, impēriju veidošanai, Eiropas Savienības radīšanai utt. Bieži intereses saduras un krustojas – tad izceļas kari, revolūcijas, vienkārši – jukas un uz drupām atkal veidojas jaunas impērijas ar staltiem torņiem, gavilējošiem ļaudīm un tālejošiem plāniem.
Evaņģēlijs stāsta par neparastu lietu – krustcelēs neatrodas ne tornis, ne mauzolejs, bet aka. Cilvēks nav gribējis pierādīt savu varēšanu, bet iet dziļumā. Šā cilvēka vārds ir sentēvs Jēkabs. Tur viņš kādreiz uzcēla turpat altāri un nosauca to: Dievs, Israēla Dievs. (1.Moz. 33:20) Apbrīnojami ir tas, ka šī aka tur atrodas vēl tagad. Bābeles torņa vietā ir drupu kaudze, impērijas izirušas, tautas staigājušas – un Jēkaba aka cauri gadu tūkstošiem dod veldzi. Dieva atklāsme Svētajos Rakstos spirdzina dzīves ceļiniekus un dzīves jēgas meklētājus. Tā pārdzīvo visu – to nespēj neviens ne iznīcināt, ne aizbērt ar saviem uzskatiem, idejām, mācībām. Cilvēks ar to sastopas visnegaidītākajos brīžos.
Sestā stunda ir pusdienlaiks – baltā dienvidu saule pašā zenītā, neizturama svelme. Gaiss virs zemes karstumā viegli trīs. Klusa, sīcoša skaņa – nevar saprast – ausīs vai no kāda neredzama kukaiņa. Visa dzīvā radība tādā laikā glābjas alās un paēnā, ļaudis - telpās vai vismaz zem jumta.
Tikai kāda sieva kā bula laika parādība nāk pie akas. Atsegusi lakatu, viņa saraujas – tur kāds sēž. Nepietiek, ka pilsētas tenku vāceles katru dienu viņas vārdu vazā savās mutēs, nepietiek, ka sievietes solījušās matus noplēst no galvas, ja viņa smels ūdeni iekšpilsētas akā un tādēļ jānāk pusstundas gājums uz Jēkaba aku, pie tam pusdienas svelmē, lai bezkaunīgie puikas neapsaukātu un nemestu ar akmeņiem, nepietiek, ka viņas dzīve ir pazemojumu pilna – te pie akas sēž pēc ārējā izskata nepārprotami jūdu rabīns! Zināms jau, kas notiks tālāk – ir piedzīvots – nicinājuma pilns skatiens un novēršanās “kaut tu ātrāk pazustu, sieviete!”
Vai es vainīga savas izcelsmes dēļ, ka pirms septiņsimt gadiem asīrieši iekaroja Samariju, mūsu senčus aizveda trimdā, bet te iepludināja plikadīdas un laimes meklētājus no apkārtējām tautām, kas sajaucās ar mūsu senčiem un tagad jūs, tie pareizie, šķīstie un svētie jūdi, mūs apsaukājat, ka neesam ne ķiļķeni, ne klimpas! Aizmirsuši, vai, esat, ka pašus vēlākos laikos piemeklēja tāds pats liktenis - jūs arī aizveda trimdā uz Bābeli, bet Jeruzālemi izpostīja svešzemnieku karaspēks. Un kad Ezras un Nehemijas laikā atgriezāties un sākāt atjaunot Jeruzālemes templi, mēs piedāvājāmies palīdzēt svētajā darbā, bet jūs lepni atraidījāt: mums nevajag palīdzību no šādiem tādiem! Mēs neko neesam aizmirsuši! Tas notika pirms nieka četriem simtiem gadu, tēvi ir stāstījuši, es zinu! Tādēļ mēs, samarieši, uzcēlām savu templi – Garīcima kalnā, kuru jūs makabiešu kara laikā izpostījāt! Un tas bija pirms nieka simts gadiem – mana vectēva laikā! Viņš savām acīm to redzēja un par mata tiesu izglābās no nāves – no jūsu rokas! Vai ne jūs ierakstījāt Sīraha gudrības grāmatā: Divas tautas manai dvēselei riebjas, bet trešā vispār nav tauta: tie, kas dzīvo Samarijas kalnā, un filistieši un muļķa tauta, kas mīt Šehemā. (50:25-26) Šehemas, mūsu skaistās pilsētas iedzīvotājus jūs saucat par muļķiem! Ar kādām tiesībām? Tādēļ nav ko brīnīties, ka samarieši ar jūdiem, kā mēdz teikt, nesaietas. Ir pietiekoši daudz iemeslu!
Taču kaut kas ļoti neparasts ir šajā rabi skatienā – tajā nav ne nosodījuma, ne nicinājuma, ne atraidījuma. Liekas, viņš pat grib mani uzrunāt.
“Dod Man dzert!” 
Še tev! Rabīnam vajadzētu būt izglītotam vīram, kas zina vēsturi. Te laikam man trāpījies izņēmums. Kādus tik dzīvē negadās sastapt!
“Rabi, es esmu samariete, ja Tev tas vēl nav skaidrs. Pie tam ne no priekšzīmīgākajām. Ja Tevi ieraudzīs kopā ar mani, tad Tava reputācija būs pagalam uz visiem laikiem, pilsētas sievas man ne vien matus no galvas noplēsīs, bet arī acis izskrāpēs – es viņas pazīstu! Ej nu pierādi, ka es Tevi satiku nejauši un Tu, ne es uzprasījies uz sarunu! Kurš tam ticēs?”
“Sieva, Dievs pasaulei dod dāvanu – Evaņģēliju, Es tev to pasludinu, redzu tavas vēlmes pēc sapratnes un miera starp dažādas izcelsmes un uzskatu ļaudīm, Es zinu, ka esi izslāpusi pēc līdzjūtības un mīlestības – lūdz un tu dabūsi dzīvu ūdeni!”
“Kādu dzīvu ūdeni? Tev pat trauka nav, ar ko iesmelt! Tu runā tik dižus teikumus, nu gandrīz kā Rakstu sentēvi, piemēram, Jēkabs, kas izracis šo aku. Tas ir viens no viņa lielajiem darbiem. Ko Tu vēl spēj bez augstiem izteicieniem?”
“Sieva, Jēkabs šo aku raka miesas slāpju remdēšanai. Vai tu vēl neesi aptvērusi, ka jāremdē arī tava gara slāpes – visas tās smagās domas, ar kādām tu Mani uzlūkoji, visu iepriekšējo paaudžu grūtais mantojums – savstarpējs naids, skaudība, pārākuma apziņa, visas lietas, kas attālina no Dieva? Kas to spēj? Vienīgi Es, tādēļ Dievs Mani ir sūtījis pasaulē!”
“Vienreizēji! Nu tad remdē manas gara un pie viena – miesas slāpes, varbūt vairs nebūs te pusdienlaikā jānāk citiem par apsmieklu!”
“Labi! Ej, sauc savu vīru un nāciet abi šurp! Tava problēma nav ne nekur citur kā tevī pašā – izlaidīgs dzīvesveids, vainīgo meklēšana pagātnē, izcelsmē, notikumos. Sakārto dzīvi un sāc ar savu ģimeni, vīru – to tu izvēlējies pati, neviens tev neko neuzspieda.”
“Nu, neesmu jau nekāds zelta gabaliņš. Dzīvoju kā protu. Tā ir mana dzīve! Skaidrs? Ko Tu zini par manu ģimeni? Pilnīgi neko! Man vispār nav vīra. Liec man mieru! Sāksi vēl moralizēt, tāpat kā kaimiņi! Es viņus ienīstu, lai labāk tur mutes ciet! Svētuļi!”
“Jā sieva, Dievs ir radījis vīru un sievu, lai tie mīlētu viens otru. Tev bija pieci vīri, daži pameta tevi, dažus pameti tu – un tas piedzīvotājs, ko tu kaimiņienēm lepni sauc par savu vīru, šī ārlaulība Dieva acīs ir piedauzība. Tā tas ir, sieva, patīk tev tas, vai arī nepatīk. Dievs visu laiku ir gribējis sakārtot tavu dzīvi, bet tu neesi ļāvusi. Tu izmisīgi meklē kādu, kas tevi saprot, un vienmēr pievilies. Tu gribi mainīt citus, bet nemainies pati. Sāc ar sevi! Uztici Dievam nevis daļu no savas dzīves, bet pilnīgu visu – un vispirms savas dzīves nesakārtotās, sapostītās lietas. Sāc ar laulību, Dieva iestādījumu.”
“Kungs, Tu esi neparasts. Tu zini manu dzīvi, nezinu kā tas Tev iespējams. Tu izraisi cieņu. Jā, es gribu savu dzīvi sakārtot, dzīvot Dieva svētītā laulībā, saņemt cieņu no apkārtējiem – kā visas normālas sievietes. Bet ko man darīt? Kur palikt? Pat nezinu, kāda ir pareizā vieta laulības noslēgšanai – mūsu vai Jeruzālemes templis. Tev viegli teikt – pārvarēt seno naidu! Uzlabot attiecības! Man šajā vidē jādzīvo! Es nevaru pārkāpt mūsu uzskatus un ieradumus! Tā kā es, dzīvo liela daļa no mūs pilsētas sievietēm. Tikai es, atšķirībā no viņām, neliekuļoju. Saku acīs pa taisno. Tāpēc mani ienīst. Tās tā saucamās normālās ģimenes var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt!”
“Tādēļ, sieva, Es runāju par dzīvo ūdeni – tā ir pestīšana, ko Es dodu. Tikai mīlestības Evaņģēlijs var vienot jūs – tik dažādus cilvēkus uzskatos, dzīves veidā, izpratnē par labo un svēto. Vispirms sakārtojiet savas  savstarpējās attiecības un dariet to pēc Dieva likumiem! Jo Evaņģēlijs nav vēl viena mācība pie jums jau zināmajām, tas ir dzīves veids – kopā ar Mani! Es gribu būt kopā ar jums ikdienā – tāpat kā šeit, ar tevi, pie Jēkaba akas. Es aicinu jūs kalpošanā – kā tevi, lūdzot Man pasniegt ūdeni. Jūsu nelaime ir mēģināt ar visu tikt galā pašu spēkiem. Ko nozīmē jūsu rokām celtie tempļi? Tik pagaidu teltis, kur Dievu pielūgt. Reiz tie pārvērtīsies drupās, to krāšņums zudīs kā rīta migla. Ko nozīmē jūsu uzskati, kurus tik dedzīgi aizstāvat? Tik cilvēku spriedumi par mūžīgo, kas mainās līdz ar laiku. Ko nozīmē jūsu strīdi par pareizu dievkalpojuma kārtību? Tik domu gājumi, kā kalpot dzīvajam Dievam. Es to varu pateikt – pielūdziet Viņu garā un patiesībā! Jo Dievs meklē nevis jūsu kalnus, tempļus un dievkalpojumus, bet jūsu sirdis. Tajās jūs varat turēt senu naidu, nepiedošanu un ļaunumu, vai arī mīlestību un pielūgsmi Dievam garā un patiesībā! Dievs ir varens, mūžīgi radošs Gars un Viņam var tuvoties tikai ar šķīstām domām, skaidru sirdi un patiesu attieksmi! Tam nav vajadzīgi īpaši apstākļi vai vietas.”
“Pagaidi! Kādreiz, pirms daudziem gadiem, iesvētāmo mācībā mācītājs stāstīja – nāks Svaidītais, Viņu sauks – Šķīstais, Kristus, Viņš atklās Dieva godību un darīs to saprotamu visiem!”
“Ak, sieva, Man prieks par tevi! Tu esi sapratusi!”
Kas mēs, kristieši, esam šajā stāstā? Katru dienu mēs sastopam samarietes – cilvēkus ar dažādiem uzskatiem, dzīves veidu, kurus nomocījusi cilvēka dabas nepilnība. Pasaule viņiem saka – katram ir savi uzskati un reliģija, tie visi ir labi, ja kāds neapmierina – vari to mainīt! Un cilvēks maina – kā samariete savus vīrus. Taču paliek aizvien rūgtāks, tukšāks, nelaimīgāks. Jo tās slāpes, ko Dievs cilvēka sirdī ir ielicis – pēc Viņa, dzīvā Dieva, var remdēt tikai Kristus – Dieva Dēls, kas nav ne reliģiozs fanātiķis, ne moralizētājs, ne apsūdzētājs. Viņš ir Glābējs, kas cilvēka sirdī lej dzīvinošas Svētā Gara straumes – ūdeni mūžīgai dzīvībai.



ES ZINU, KA MANS PESTĪTĀJS IR DZĪVS

Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es uz jums no sākuma neteicu, tāpēc, ka biju pie jums.  Jāņa Ev. 15:26-16:4

Kāds kristietis laiku pa laikam nejutās īsti labi, bet tam nepievērsa uzmanību – darbs un kalpošana draudzē paņēma visu laiku. Beidzot viņš aizgāja pie ārsta un pēc analīzēm uzzināja – ļaundabīgs audzējs, dzīvot vēl palicis pavisam nedaudz. Tad pašaizliedzīgais ticības paraugs kliedza uz debesīm: “Kādēļ es? Vai Tu mani esi pametis? Vai tiešām ar mani tam jānotiek?”
Pie pirmajiem pārbaudījumiem mums rodas Ījaba jautājums:“Es savu dzīvi pavadīju laimē, bet Dievs mani izbiedēja un salauza, Viņš mani sagrāba pie mana skausta, notrieca pie zemes un lika man atkal piecelties; Viņš mani ir izlicis par tēmekli savām šautrām. Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!” (Ījaba 16:12; 19:6)
Katrā cilvēkā mājo atmiņas par bezgrēcīgo dievbērnības laiku Ēdenes dārzā. Dieva tuvums, svētums, nemirstība, mūžīgums, laimīgā esamība – gribu atgriezties bērnībā! Tāds motīvs apspēlēts neskaitāmos mākslas darbos un literatūrā – šī pasaule ir netaisna un nemājīga, tā mani pastāvīgi garīgi, emocionāli un seksuāli ievaino, es to nesaprotu, jūtos dziļi sāpināts!
Kas pie tā vainīgs? Ījābs zināja atbildi: Dievs! Kurš tad cits? Kas ir pasauli, cilvēku un visu dzīvību radījis? No kā tad vēl prasīt atbildību, ja ne no Viņa? Es neesmu pelnījis netaisnu attieksmi, es esmu ticības paraugs! Ar mani nedrīkst notikt nekas slikts! Labs tētis par savu bērnu rūpējas vienmēr!
Te parādās mūsu parastā kļūda – pasaules centrs esmu es, ar mani nedrīkst notikt nekas, ko es nesaprotu, citādi apšaubīšu Dieva esamību un nāksies atzīt, ka Dievs nekontrolē to, kas notiek.
Vācijā man ir kāda draudzene. Esmu aizmirsis viņas vārdu un visticamāk – viņa nezin manu vārdu, jo sauc par Herrn Propst, prāvesta kungu. Manai draudzenei ir ap astoņdesmit gadu un viņa pārvietojas invalīda krēslā, ko pati vada ar mazas sviras palīdzību. Mēs satiekamies pilsētas parkā un nekad nenorunājam nākošo satikšanos, jo mana draudzene nav pārliecināta, vai tāda maz būs. Mēs vienmēr apskaujamies – viņas rokas nedaudz kustas. Mana draudzene priecājas par putnu dziesmām un ziediem un slavē Dievu par katru dienu, ko Viņš tai devis. “Kāda Dieva žēlastība – atkal piedzīvot jaunu dienu!” viņa saka. “Manā miesā ir daudz sāpošu kaulu un es slavēju Dievu par viņiem visiem!” Man ir klusas aizdomas, ka viņa nemaz nav cilvēks, bet eņģelis, jo nekad neesmu sastapis tik laimīgu un starojošu būtni. Viņai apkārt viss liekas gaismas apmirdzēts. Dieva bērns, kas nekad nesūdzas, nezūdās, bet nepārtraukti slavē Dievu – augstākā teoloģija, visspēcīgākā liecība, dzīve Kristū!
Ījabs Dievam uzdeva mūsu jautājumus un izsaucās: “Taču es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” (Ījaba 19:25-27)
Mana cilvēka sirds ir noilgojusies pēc Dieva, nevis acumirklīgas manu vēlmju piepildīšanās, lai cik tās man liktos neapstrīdami pareizas un taisnīgas. Nākas saprast, ka dzīvoju pasaulē, kura pati sevi ir iecēlusi Dieva vietā, dara vienu aplamību pēc otras un tad apsūdz Dievu. Kāda ir Dieva atbilde? Apsūdzības, norādīšana “Paši pie tā esat vainīgi! Vai Es neteicu, ka tā būs!” ? Nē! Dieva atbilde ir Krustā Sistais, pasaules Pestītājs.
Kāds mācītājs apraksta savu draudzes darbinieka apciemojumu – kārtīgs saimnieks, darba rūķis un goda vīrs. Nu viņš guļ gultā un gaida savu pēdējo iesaukumu. Nemitīgais darbs un rūpes par saimniecību pēkšņi vairs nav vissvarīgākās lietas pasaulē. Mācītājs ievēro, ka sarunas laikā saimnieka skats nenovēršami vērsts kaut kur sānis. Tas ir krucifikss pie sienas, ko nemitīgi uzlūko mirēja acis. “Viss, ko es tagad vēlos, ir skatīties uz Viņu.”
Skatīties uz To, Kas Pirmais saņēma man domātus spļāvienus, naidu, pātagošanu un krustā sišanu. Pirmais, Kas nekurnot, nevaicājot, vai es to sapratīšu un novērtēšu, cieta un mira par mani, par manu dievtālumu, aplamībām, apsūdzībām, paštaisnību, neizpratni par Dieva plāniem, jo Dievam ir tikai viens nodoms – mana glābšana caur mīlestības Upuri. Mani var arī padzīt, izslēgt no draudzes un pat nonāvēt – to visu piedzīvoja Kristus. Bet mani nevar no Viņa atraut! Tad es sāku saprast, cik liela žēlastība ir ciest kopā ar Viņu, kādēļ apustuļi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu. (Apustuļu Darbi 5:41)
Manu priekšteču un manas grēka sekas man liek mocīties sāpēs un raudāt. Kristus saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribuatvieglināt.” (Mateja Ev. 11:28) Ar dzimtas sakņu dziedināšanu, ar deviņu mēnešu lūgšanu mātes miesās un citu dziedinošo kalpošanu, ar grēksūdzi mēs attīrāmies Patiesības Gara dzīvinošajās straumēs un aptveram – Kristus ir vienmēr ar mums.

Liepājas diecēzes Kuldīgas iecirkņa prāvests
Viesturs Pirro, 
Kuldīgas Sv. Katrīnas un Vārmes Sv. Miķeļa
draudžu mācītājs


KLUSĒT DIEVAM


Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts. Tad Tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: “Redzi, še es esmu!” Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: “Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis.” Bet tas sacīja: “Es neesmu tevi saucis; ej atpakaļ gulēt!” Un tas aizgāja un apgūlās. Tad Tas Kungs atkal sauca: “Samuēl!” Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēļa un sacīja: “Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis.” Bet tas sacīja: “Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atpakaļ gulēt!” Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies. Tad Tas Kungs sauca trešo reizi: “Samuēl!” Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: “Še es esmu, jo tu mani esi saucis.” Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs bija jaunekli saucis. Un Ēlis sacīja Samuēlam: “Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļas vietā. Tad Tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: “Samuēl! Samuēl!” Un Samuēls sacīja: “Runā, jo Tavs kalps klausās.” 1.Samuēla 3:3-10
Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Mt.5:3

Pravieša Samuēla māte Anna savā lūgšanā saka:Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no jūsu mutesneiziet nekaunīgi vārdi! Jo Tas Kungs ir Dievs, visuzinātājs , Viņš sver darbus.” (1.Sam. 2:3) 

Pati grūtākā māksla cilvēku savstarpējās attiecībās ir pazemība, klusēšana un otra uzklausīšana līdz galam. “Cilvēki dzird tikai paši sevi!” - teica profesors Roberts Feldmanis un dzīves pieredze rāda, cik šis atzinums un skumji patiess. Daudz pārpratumu, neskaidrību, nesaprašanās rodas no klusēšanas tikuma trūkuma. Daudziem diena sākas ar televīzijas vai radio rīta ziņām – lielākoties negatīvām, kas nomāc un sasaista. Vai atliek vietas Svēto Rakstu rīta studijai un lūgšanai? Mūsu draugu dāņu ģimenē rīts vienmēr sākās nemainīgi – Bībeles lasījums, tā skaidrojums no “365 dienām Tam Kungam”, lūgšana, brokastis. Sekoja sakārtota, Dieva svētīta diena. Ļoti vienkāršs izskaidrojums, kādēļ Dānijā ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Dieva svētība pār visu manu dzīvi un darbu, klusēšana un pateicība, bez kņadas no malas, bez nevajadzīgiem vārdiem un emocijām.
Samuēla māte Anna bija neauglīga un savu vēl neieņemto un nedzimušo dēlu apsolīja veltīt Tam Kungam. Viņa Dieva namā lūdzās tik ilgi un sirsnīgi, ka priesteris Ēlis nosprieda, ka Anna ir piedzērusies un sāka to kaunināt - “jo Anna runāja savā sirdī , tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama...” (1.Sam.1:13) Ticīgā, kurai lūgšana nav ātra un formāla “pātaru skaitīšana” mācītājam liekas iereibusi...“...es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā” -Anna saka un Ēlis viņu svētī. (1.Sam.1:15) Vārds Samuēls senebreju valodā nozīmē Dievs uzklausa, jo Tas Kungs uzklausīja Annas pazemīgo, kluso lūgšanu, viņa dzemdēja dēlu un to novēlēja Dievam.
Radītājs ar Savu radījumu sastopas klusumā – un Samuēls Viņu nepazīst, jo Dievu var saprast un uztvert tikai tas, kas Viņam atbild un ir gatavs klausīties. Cilvēka atbilde Dievam – runā, jo Tavs kalps klausās  bērnišķīgi vienkārša savā patiesumā.
Mūsdienās vēl nebijušu atmodu piedzīvo klusuma rekolekcijas, atpūta klosteros, dzīve pēc senām regulām – tas viss ienāk mūsu pilsētās kā dzīves nepieciešamība. Cilvēks dabiski alkst pēc miera un klusuma ar Dievu.
“Vai jūs dzirdat Dieva balsi? Patiešām? Kā tas notiek? Kādēļ es to nedzirdu?” - mācītājam jautāja draudzes darbiniece. “Vai tu esi vēlējusies to dzirdēt? Apklususi Dieva priekšā? Norimusi un ieklausījusies? Dievs uzrunā jebkuru cilvēku, tikai tu, iespējams, esi pārāk aizņemta pati ar sevi” - mācītājs atbildēja.
“Dievs mūs apmeklē daudzas reizes, bet bieži vien mēs neesam mājās” - saka franču sakāmvārds.¹
Klusums ir mūsu dabiskais stāvoklis Dieva priekšā. Kristus piedzima svētās nakts klusumā. Kristīgajā pasaulē visievērojamākā dziesma ir “Klusā nakts, svētā nakts.” Dieva Dēls dzīvoja klusajā, provinciālajā Nācaretē. Viņa kalpošana sākās ar 40 dienu gavēni un klusēšanu tuksnesī. Pēc garas un nogurdinošas dienas Kristus naktis pavadīja lūgšanās - vientulībā un klusumā. Tādēļ visiem, kas patiesi grib kļūt Viņam līdzīgi, Dievs iemāca norimt un klusēt.
“Jauns skolnieks piegāja pie lielā Skolotāja, kurš stāvēja upes krastā, un lūdza, lai tas viņu pamācītu, pa kuru ceļu būs pareizāk iet. - Vai dzirdi upes tecēšanu? - jautāja mācītājs.
Māceklis pieliecās pie upes, kādu brīdi klusēdams ieklausījās un atbildēja:
Jā, skolotāj, dzirdu.
Lūk, tāds ir ceļš, pa kuru tev jāiet, - norādīja Skolotājs.
Dziļā apziņa mūs mudina iet pa ceļu, kurš ved uz klusumu, tas ir, pie Dieva. Dievs ir kā milzīga pazemes upe, kuru nekas nevar nosprostot, nedz arī apturēt. Un tu ienirsti tajā.
Gudrs cilvēks ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā laikā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus. (Sal. Jer. 17:8)”²
Tikai klusumā ir iespējama mūsu klātbūtne Dievam. Tuksneša klusumā Mozus ieraudzīja degošo ērkšķu krūmu pie Dieva kalna Horeba (2.Moz. 3), turpat Elija piedzīvo savu atklāsmi(1.Ķēn. 19), klusumā Jaunava Marija sastopas ar eņģeli Gabriēlu, kurš pasludina Bezvainīgo Ieņemšanu (Lk.1:26-38). Sastapšanās ar Kungu. “Saprātam, garam, dvēseles spējām atliek vienīgi klusēt, jo ir ienācis nama Kungs”, saka baznīctēvs Gregors no Nīneves.³ “Klusums ir jaunavīga gaisotne. Klusumu veido ne jau materiālu vārdu neesamība, bet gan to dvēseļu neizteicamais miers, kuras, uzvarējušas pasauli un pašas sevi, dzird un saprot vairs vienīgi Dieva Vārdu, šo Vārdu, kurš skan mūžīgajā klusumā” - saka svētā Terēze no Lizjē.4
Elijas atklāsmē Dievs nebija lielā un spēcīgā vētrā, kas sašķeļ un sadrupina kalnus, nebija zemestrīcē, nebija ugunī. Dievs bija maigā dvesmā, ko Svētie Raksti sauc par “lēnu balsi”(1.Ķēn.19:12) Ienirstot okeāna dziļumos, cilvēks aiziet klusuma valstībā un tikai pieredzējuši nirēji sāk saklausīt klusuma skaņas. Mīloši cilvēki iztiek bez vārdiem, tik piepildītas ir viņu jūtas. Viņi saprot viens otru tāpat un pat no liela attāluma sajūt viens otru. Tādas ir arī mūsu patiesās attiecības ar Dievu. Nekas vairāk kā Dievs un es.
Laikam to vislabāk var saprast tie, kas līdz ar izcilo mistiķi Hajdevihu no Antverpenes var sacīt: “Tuksnesīgā un mežonīgā vienkāršība, ko vienotībā apdzīvo garā nabagie; viņi tur nekā neatradīs, vienīgi brīvu klusumu, kas allaž atbild mūžībai.

Lūgšana.

Kungs, Visuvarenais, iemāci man klusēt Tavā priekšā, jo mana valoda ir pārāk nabaga, lai Tevi iepazītu un izteiktu. Āmen


¹Aicinājums, Garīgie vingrinājumi saskaņā ar Sv. Ignācija no Lojolas ieteikumiem, Jēzus Sadraudzība, 363.lpp.
²Turpat, 396.lpp.
³Klusuma vieta, kontemplācijas ceļi, Dzīvības Straumes 2008, 21.lpp.
Turpat, 30.lpp.
Turpat, 36.lpp.



KĀDĒĻ PIEDZĪVOJĀM SAKĀVI?



Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas. Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru. Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: “Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevi Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.” Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli – Hofnus un Pinehass. Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nav jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!” Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā, ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. Tad no kaujas lauka izbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme. Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja. Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: “Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?” Tad tas vīrs steigdamies ienāca un to pateica Ēlim. Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt. Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: “Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,” – tad Ēlis jautāja: “Kā tad tur iet, mans dēls?” Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: “Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.” Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.  
1.Samuēla 4:1b-18 

Tā bija apkaunojošākā no visām Israēla sakāvēm, jo ienaidnieks guva pilnīgu militāru un morālu uzvaru, pazemoja visjūtīgākajā vietā – ticībā, atņēma vislielāko svētumu – derības šķirstu (2.Mozus 25:10-22), Dieva klātbūtnes, pavēļu vietu – “Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem.” (2.Mozus 25:22)
Kristus nāves brīdī, kad zemestrīcē saplaisāja Golgātas klints(Mateja 27:51)Svētās Asinis no krusta pilēja uz derības šķirsta vāku – tas bija noslēpts alā zem klints. Salīdzināšanās bija izdarīta līdz galam – grēks, nāve un velns uzvarēti caur Kristus Upuri!
Te ir atbilde, kādēļ mēs piedzīvojam sakāves – patmīlība tiek pacelta tikuma līmenī, ģeķīga pārdrošība tiek nosaukta par drosmi, bet apdomīgie – par gļēvuļiem, pāri visam paceļot nekaunīgu Dieva kārdināšanu – “Tev mūsu karagājiens (plāns, projekts, lēmums, darbs utt.) jāvada un jāsvētī! Saprati?” Otrais kārdinājums (Mateja 4:6-7) ir velna piedāvājums mums Dievu izaicināt ar pārdrošībām. “Laidies, zemē no tempļa jumta droši, gan jau Dievs tevi pasargās!” “Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mateja 4:7) Dieva pacietība ir ļoti liela, bet tā nekad nav bezgalīga.
Ar kādām sirdīm mēs sākam savus karagājienus? Kādi ir dziļākie motīvi? Panākt savus plānus, pārspēt vienam otru, savos pasākumos paaicināt arī Dievu, nejautājot, vai Viņš vispār ir ar mums un grib būt mūsu vidū? Vai mūsu uzvara ir arī Viņa uzvara? Israēla (Baznīcas, valsts, tautas, draudzes) sakāvēm ir daži ļoti būtiski cēloņi un tie nekad nav mainījušies – joprojām palikuši tādi paši.

Vāja un pagrimusi garīgā dzīve,
necienīgi priesteri

Dieva kalpam, priesterim Ēlim ir divi dēli – Hofnus un Pinehass, kuriem Bībele dod izteiksmīgu raksturojumu: Bet Ēļa dēli bija bezgodīgi vīri; un tie neatzina To Kungu.(1.Samuēla 2:12) Viņi piespiež stāties dzimuma attiecībās sievietes, kuras kalpo pie Saiešanas telts, piesavinās Dievam domātos upurus un neklausa Ēļa aizrādījumiem – tādi mūsdienīgi seksuāli aktīvi darījuma cilvēki, kuriem dievnams un dievkalpojums ir reizē labs bizness, atpūta un izklaide. Ēlis cenšas dēlus vest pie saprašanas: “Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet, kad cilvēks apgrēkojas pret To Kungu – kas var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?” (1.Samuēla 2:25)šim pantam ir ļoti baigs noslēgums: Bet tie neklausīja sava tēva balsij, jo Tas Kungs gribēja tos nonāvēt. Sens teiciens saka: “Garīdznieku dzīve ir Evaņģēlijs tautai.” Nav lielāka posta par bezdievīgu, atklāti (vai slēpti) grēkojošu mācītāju, “babņiku” un ierāvēju, kurš ir piedauzība Baznīcai un apsmiekls pasaulei. Viņa kalpošana pārvēršas par karikatūru, vienmēr beidzas ar skandālu un – šajā gadījumā – arī fizisku nāvi. Ēļa (Baznīcas, valsts, tautas, sabiedrības, draudzes vadības un autoritāšu)gļēvums, nevarīgums un neizlēmība ir iemesls necienīgo priesteru nekaunībai, pārdrošībām un visas tautas pazemojumam smagā sakāvē.

Grēknožēlas un dievkalpojumu trūkums 

Israēls uzvarēja vienmēr, ja kaujā gāja Dieva vadībā, to sāka ar dievkalpojumu, grēknožēlu, upuriem, salīdzināšanos ar Dievu, un vienmēr zaudēja, ja karagājienu pārvērta pārdrošā avantūrā. Israēla vecaji paši uz savu jautājumu: “Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut?” neprasa atbildi no Dieva, bet izlieto derības šķirstu kā absolūto ieroci “ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.” Sākotnēji viss iet kā pa sviestu – šķirsta atvešanu noorganizē Hofnus un Pinehass, tauta gavilē tā, ka zeme trīc un filistieši nobīstas. Bet tad viņi ātri saprot, ka ir tikai viena izvēle – mirt kaujā kā vīriem, vai kļūt no vergturiem par ebreju vergiem. Ja jau mirt, tad ar mūziku! Kauja ir ļoti smaga – abām pusēm uzvara ir principiāla, tādēļ cīņa notiek uz nāvi, līdz vienas puses – Israēla pilnīgai sakāvei. Iedomātais psiholoģiskais uzbrukums – ar derības šķirstu - ne tikai piedzīvo apkaunojošu sagrāvi, bet beidzas ar vislielākā svētuma krišanu ienaidnieku, neapgraizīto pagānu necienīgajās rokās. Jo Israēlam pašam sirds ir neapgraizīta. Abi veiklie vīri, Ēļa dēli iet bojā un Ēlis lauž sev sprandu. Viņš neiebilda, kad vecaji sāka savu avantūru un kritiens noslēdz Israēla nekaunīgo uzdrošināšanos kārdināt Dievu.

Pārdroša paļāvība uz savu izredzētību, rituālisms dzīvu attiecību ar Dievu vietā

Nevar taču salīdzināt tautu, kuras Dievs mīt ķerubu tronī ar pagāniem, kuru dievi ir tikai roku darinājumi, krāmi vien. Nevar salīdzināt manu pareizo konfesiju ar citām, nepareizajām. Nevar salīdzināt manu pareizo teoloģiju ar citām, nepareizajām. Man patīk teiciens – “ir divi viedokļi – mans un nepareizais.” Tieksme bīdīt pa priekšu savu derības šķirstu, nejautājot – vai patiesi Dievs tur mīt? Vai manā koka kastītē Viņš grib dzīvot? Vai tā ir Viņa vēlme? Reliģija kastē? Ko darīt, ja kasti man atņem? Kas notiek ar manu ticību? Kur tā ir mitusi?
Visā šajā notikumā Dievam nekas netiek jautāts un Viņš neko arī neatbild. Jo vajadzīgs bija derības šķirsts, nevis Dievs. Vajadzīgi bija baušļi, nevis Kristus. Izrādījās, ka neapgraizītajiem, citādajiem, necienīgajiem tie arī bija sirdīs – Israēlam nācās zaudēt, jo ar to nebija Kristus. Ja Kungs nav ar mums, mēs vienmēr zaudēsim. Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā.(Psalms 127:1) Mūsu uzvarai nepietiek ar derības šķirstu – vajadzīgas arī Kristus Asinis, uzvara vispirms pār sevi.
Lūgšana.

Mūžīgais, svētais Dievs, Tu esi mums devis baušļus, lai mēs tajos dzīvotu. Mēs tevi lūdzam – lai Tavs vienpiedzimušais Dēls, mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus mūs šķīsta Savās Asinīs no visiem grēkiem un pārpratumiem un mums māca pareizas attiecības ar Tevi un mūsu tuvākajiem. Vadi mūs garīgajā cīņā - apbruņotus ar tavu Asins Spēku. Āmen.
Prāvests Viesturs Pirro



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana