Teoloģiski raksti

SATURS:

1. PIEDOŠANA
2. OKULTISMS
3. SEKTAS UN SEKTANTISMS, TEOLOĢISKS VĒRTĒJUMS, 10 JAUTĀJUMI SEKTANTIEM
4. UZMANĪBU - VILTUS HARISMĀTISMS!
5. 10 BAUŠĻI DEPRESIJAS NOMĀKTAJIEM (PĀRVARĒTĀJA APŅEMŠANĀS KRISTŪ)
6. DIEVA ESAMĪBAS PIERĀDĪJUMI
7. AIZLŪGŠANAS PAR MIRUŠAJIEM - TEOLOĢISKAIS UN VĒSTURISKAIS PAMATOJUMS
8. SIRDSAPZIŅAS IZMEKLĒŠANA JEB DVĒSELES SPOGULIS
9. TICĪBA DARA BRĪVU

Cienījamie Emuāra lasītāji! Varat brīvi kopēt un publicēt manus teoloģiskos rakstus. Lūgums - vienmēr uzrādīt mani kā autoru un norādīt adresi: vipirro.blogspot.com

 

PIEDOŠANA

 

Kad apustulis Pēteris mūsu Kungam jautāja: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?, tad Kristus atbildēja: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mt 18:21-22)

„Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, – piedod viņam.” (Lk 17:3-4)

Mēs runāsim par piedošanu – ļoti grūtu garīgu disciplīnu, taču bez tās nav iespējams būt kristietim, veselam cilvēkam, un bez piedošanas vispār nav iespējams dzīvot, jo mums ir jāpiedod citiem – pāridarītājiem, lai mēs varētu būt brīvi no savas pagātnes, neļautu tumsas spēkiem mūs izmantot un cilvēkiem ar mums manipulēt.

Arī mēs esam daudziem pāri nodarījuši un, vai gribam, vai negribam, tā tas ir. Mums ir jābūt žēlsirdīgiem un piedošanas pilniem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Dievs ir žēlsirdīgs, ka Dievs mums ir piedevis un ka Viņš vairāk nekad mūsu grēkus, ja mēs tos izsūdzam, nožēlojam, nepieminēs.

Piedošana nozīmē iziet caur vairākiem, ļoti nopietniem līmeņiem – piedot sev, piedot cilvēkiem, kas man ir pāri darījuši, un piedot Dievam.

Uzreiz sapratīsim, ka piedošana NAV aizmiršana. Piedošana nekādā gadījumā nav mēģināšana aizmirst, nolikt un beigt runāt par lietām, kas mūs ir sāpinājušas.

Piedošana ir ļoti skaidra dzīves izvērtēšana. Piedot sev vispirms nozīmē pieņemt Dieva attīrošo darbu manā dzīvē.

Ja mēs pieņemam pasauli viņas īstenumā, tad nepārprotami redzam – pasaulē ļoti daudz cilvēku Dievu nepazīst. Arī mēs bieži vien Dieva darbību savā dzīvē neprotam saprast un nevaram pazīt. Tad parasti mums ir dusmas, jo nenotiek tā, kā es esmu gribējis. Mums rodas dusmas pret sevi, dusmas pret cilvēkiem, kuri mūs neklausa un dusmas pret Dievu, kurš, mūsuprāt, nedara pietiekoši daudz, lai šie cilvēki būtu tādi, kādus es tos gribētu redzēt. Mēs Dievam nepiedodam tāpēc, ka Dievs, mūsuprāt, nedara tā, kā mēs gribētu.

Te ir lielā kļūda – Dievs nekad nedarīs pēc mana prāta. Dievs nav, piedodiet, mans izsūtāmais zēns, kurš vienmēr klausīs tam, ko esmu iedomājies. Cilvēka domu gājieni bieži iziet no viņa paša egoisma un grēcīguma.

Ja mēs piedodam sev, tad vispirms mums ir jāatzīst, ka mēs paši arī ne tuvu neesam pilnība, ka mums pašiem bieži ir kļūdas un grēki, ko esam izdarījuši.

Pirms mēs lūdzam, lai mēs spētu cilvēkiem piedot, pārdomāsim, kas īstenībā IR piedošana. Vēlreiz –PIEDOŠANA NAV AIZMIRŠANA.

Ja cilvēks mēģina visu aizmirst, tad ļoti ātri konstatē, ka viņš aizmirst nespēj. Cilvēks var mainīt dzīves vietu, var mainīt apstākļus, var mēģināt izvairīties no tiem, kas mūs ir sāpinājuši, bet, izrādās, ka mēs aizmirst nespējam. Cilvēks tā var mocīties visu mūžu.

Dievs mums ir devis brīnišķīgu apsolījumu – un viņu grēkus un viņu netaisnības vairs nepieminēšu. (Ebr 10:17)

Dievs pasaka burtiski – Es viņu grēkus un netaisnības vairs nepieminēšu. Tā ir Dieva darbība. Skaidrs, ka Dievs nav aizmirsis mūsu nodarījumus tādēļ, ka Dievs ir visuvarens, visu zinošs, Viņš nevar vienkārši aizmirst to, ko mēs esam darījuši. “Vairs grēkus nepieminēt” nozīmē, ka Dievs nekad vairāk mūsu pagātni pret mums nevērsīs. Atcerēsimies, ka vienīgais, kas grib pagātni vērst pret mums, ir sātans. Šis vārds tulkojumā nozīmē “apsūdzētājs”.

Dievs nekad nevērsīs pagātni pret mums. Bībele ir pilna ar brīnišķīgiem Dieva piedošanas apsolījumiem. Viens no ļoti lieliskajiem ir 103. Dāvida dziesma: „Cik tālu ir rīti novakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums.” (Ps 103:12) Lūk, apsolījums. Dievs nepiemin mūsu grēkus, jo, ja mēs mēģinām kaut ko aizmirst, tad aizmiršana var būt piedošanas rezultāts, bet aizmiršana nav piedošanas līdzeklis.

Mēs esam sastapušies ar cilvēkiem, kuri saka: “Es tev piedodu!” Visvieglāk to ir izrunāt tikai ar mēli, bet pie pirmās izdevības viņš atgādina: “Bet kā tu toreiz rīkojies? Kā tu toreiz darīji?” Nekas nav piedots. Joprojām cilvēks ir nikns par to, ka kādreiz kaut kas ir noticis tā, kā viņš nav gribējis. Nepiedošana kliedz: “Tu, tieši tu, pie tā esi vainīgs!”

MĒS NEDRĪKSTAM PĒC PIEDOŠANAS PAGĀTNES NOTIKUMUS IZMANTOT PRET CITIEM CILVĒKIEM.

Tikko mēs atgādinām pagātnes pāridarījumus, tas nozīmē tikai vienu – mēs neesam piedevuši.

Piedošana ir mana griba – tā ir mana izvēle. Tā ir manas gribas – nepiedošanas, salaušana. Cilvēkiem ir ļoti viegli dzīvot dusmās un aizvainojumā. Cilvēks īstenībā sevi ar to iznīcina.

Kādēļ pasaulē tik ļoti ir izplatītas tādas slimības kā vēzis, sirds un asinsvadu slimības, dažādas vielmaiņas kaites? Pavisam vienkārša iemesla dēļ – cilvēks nepārtraukti ir uzbudināts, viņa bioķīmiskie procesi nepārtraukti ir nenormāli saasināti, un no tā arī rodas visas šīs kaites.

Tajā brīdī, kad sāku piedot, es tikai izpildu Dieva prasību. Piedot – tas nav lūgums, tā ir Dieva prasība.

Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Mk 11:25-26) Svētajā lūgšanā mēs sakām: ”Tēvs, piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Ja Dievs no manis prasa, lai es piedotu, tas nozīmē, ka es to arī varu izdarīt. Dievs nekad cilvēkam neuzstāda neizpildāmas prasības.

Piedošana – uzliksim roku uz savas sirds šajā brīdī – ir grūta, tā ir pretrunā ar to, ko mēs saucam par taisnīgumu, jo vispirms mēs ļoti gribam, lai cilvēki atzītu, ka ir pāri darījuši, rīkojušies slikti un nepareizi. Mēs gribam viņiem atriebties par visiem pārciestajiem apvainojumiem un pāridarījumiem.

Taču Bībele saka – nē, draugs, tev tas nav jādara, tev nav jāmēģina būt tiesnesim un soģim šajā pasaulē.

„Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” (Rom 12:19)

Mēs parasti iebilstam: “Kādēļ lai es šim cilvēkam piedotu? Kādēļ? Viņš man ir pietiekoši pāri darījis, jūs nemaz nezināt, cik viņš man ir pāri darījis!”

To ir dzirdējis jebkurš cilvēks, jebkurš mācītājs.

“Viņam piedot? Viņš pat neapzinās, viņš pat turpina savas ļaundarības!”

Te ir arī mūsu problēma – ar savu nepiedošanu mēs pie kāda cilvēka esam piesieti. Mēs joprojām ar viņu esam saistīti.Dievs saka – atraisi šo saiti, jo šis cilvēks nekad netiks prom no Dieva taisnās tiesas. Rēķinies, ka Vienīgais, kas var pilnīgi taisni tiesāt, kas zina pilnīgi visus apstākļus, arī tos, kurus tu nezini un par kuriem tu pat nenojaut, ir Dievs. Jo Dievs Vienīgais visu var atrisināt godīgi. Tādēļ pēdējā, lielā Pastarā tiesa ir Dieva, ne cilvēku rokās. Mēs nespējam lietas godīgi atrisināt tādēļ, ka mēs esam dziļi neobjektīvi, nepatiesi savā būtībā.

Dievs saka – Es atrisināšu visas lietas godīgi. Dievs dara to, ko mēs nespējam.

Protams, uz mūsu iebildumu: “Jūs nemaz nezināt, cik ļoti es esmu cietis, cik ļoti šie cilvēki vai šis cilvēks man ir nodarījis pāri!”, ir vienkārša atbilde – tas nozīmē, ka joprojām šis cilvēks tevi sāpina. Vai tiešām tu ar savām sāpēm gribi dzīvot visu savu mūžu?

Tu vari jautāt: “Bet kā tad šīs ciešanas var izbeigt?”

Pavisam vienkārši – atceries, ka tu nepiedod citiem cilvēkiem tādēļ, ka viņi ir tādi vai citādi vai pelnījuši tavu piedošanu – tu to dari sevis dēļ, lai tu varētu būt brīvs, lai, ieraugot kādu cilvēku, tev iekšā vairāk nevārītos.

Vajadzība piedot nav jautājums, kuru tu risini starp sevi un šo cilvēku, kas tev pāri nodarījis. Daudz vairāk – tas ir jautājums, kuru tu risini starp sevi un Dievu. Dievs grib, lai tu dzīvotu mierīgu, svētītu dzīvi. Dievs negrib, lai tu būtu satraukts un rūgtuma pilns, tādēļ piedošana ir griba sadzīvot ar citu cilvēku grēku radītajām sekām.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā nepārtraukti cilvēki cīnās ar sekām, neredzot cēloņus. Cēlonis ir mūsu pašu dievtālums.Tādēļ piedošana nav lēta, tā ir ļoti dārga. Kad Dievs piedod mums, tad Viņš ļauj cilvēkam viņa ļaundarībās sist krustā Dieva Dēlu – piedošana nāk caur Kristus krusta upuri. Tādēļ piedošana ir dziļš, nopietns sevis izvērtēšanas, ar Dievu salīdzināšanās akts.

Piedošana nekādā gadījumā nav tāda tukša mēles pakustināšana: “Es tev piedodu!”, un pie pirmās izdevības atgādinu: “Atceries, kā tu toreiz man pāri darīji?”  Nē, draugi, piedošana nozīmē to, ka cilvēks pats ir radījis sekas. Šīs sekas var būt ļoti bēdīgas. Tikai tu vari sākt tās labot.

Kristus uzņēmās MANU un TAVU grēku sekas un uznesa tās pie Golgātas krusta. Tā ir piedošana! Kad Viņu apsūdzēja, tiesāja un pātagoja, kad Viņa galvā uzspieda ērkšķu vainagu, kad Viņa miesai izdzina cauri baismīgas naglas, Viņš lūdza par saviem slepkavām – Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. (Lk 23:34) Lūk, kas ir piedošana. Mēs varam teikt: “Bet kur šeit ir taisnība? Kādēļ Nevainīgajam ir jāmirst par vainīgajiem? Kādēļ Svētajam jāmirst par grēcīgajiem?”

Tā ir Dieva atbilde – tā ir piedošana, tas ir krusts, jo ar krustu piedošana ir likumīgi un morāli pareiza: Jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. (Rom 6:10)

Mēs varam jautāt: “Bet kā es varu piedot no visas sirds? Man ir grūti piedot.” Pareizi, tas ir ļoti godīgi, ja cilvēks atnāk pie manis un saka: “Mācītāj, man ir grūti šiem cilvēkiem piedot! Es cenšos, bet man neizdodas.”

Pilnīgi pareizi – tu ļoti labi apzinies visas savas sāpes un naidu. Tu centies šo cilvēku it kā neievērot, ignorēt, bet joprojām mocies, kad tu viņu ieraugi. Ja tava piedošana nesniegsies līdz tavas dzīves emocionālajai būtībai, tā nekad nebūs pilnīga. Daudzi cilvēki jūt sāpes un aizvainojumu par visiem pāridarījumiem, ko viņi savā mūžā ir piedzīvojuši, bet negrib to atzīt.

Tajā brīdī, kad tu lūdz Dievu: “Kungs, māci man visus manus aizvainojumus iznest virspusē un palīdzi man, Kungs, tikt ar tiem galā, lai mēs abi – Tu, Dievs, un es –  varētu šos aizvainojumus dzēst un no tiem atbrīvoties”, TAS ARĪ NOTIKS. Tas var būt sāpīgi, tas var būt pazemojoši,  tas var būt tā, kā kāda sieviete man stāstīja – līdz vēmienam, jo var būt dziļi – ārkārtīgi dziļi un baisi ievainojumi garā, dvēselē un miesā.

Vai Kristum mirt pie krusta bija viegli un nesāpīgi? Tas ir iedrošinājums bailīgajiem – tu neesi viens, Es esmu ar tevi tavās bailēs un vēlmē bēgt no tumšā Ģetzemanes dārza, savas nepiedošanas, nevis palikt kopā ar Mani. Es tevi saprotu vairāk, nekā tu pats sevi. Tādēļ Es miru un augšāmcēlos, lai iznīcinātu visu, kas tevi no Dieva attālina un dotu visu, lai tevi darītu dievišķu. Ko tu izvēlies?

Vēl viena lieta, ko es teikšu – negaidi piedošanas brīdi, kad tu jutīsies pilnīgi gatavs, lai varētu cilvēkiem piedot. Līdz tādam brīdim tu nenonāksi nekad. Nemēģini slēpties savās emocijās un jūtās, teikdams: “Lūk tad, kad es būšu pilnīgi gatavs cilvēkam piedot, tad es viņam arī piedošu!”

Es varu pateikt tikai vienu lietu – nekad tu nebūsi gatavs! Nekad! Jo es vēlreiz saku – piedošana nav jūtas, tā ir griba! Izdari izvēli – piedot! Tajā brīdī, kad tu esi izvēlējies piedot, tu esi izsitis sātanam no rokām trumpi – palikšanunepiedošanas bezcerīgajā šausmīgumā. Respektīvi – viņš visu laiku ir tevi kūdījis pret cilvēkiem, viņš visu laiku ir licis atcerēties pāridarījumus, ko citi tev nodarījuši, bet tu galīgi neatceries savus pāridarījumus, ko tu esi nodarījis citiem. Tu gribi būt moceklis, bet īstenībā esi pašnožēlas upuris. Pašnožēla ir ļaunā dāvana, vecā cilvēka izmisums.

„Jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū, ka ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.” (Efez 4:21-27)

Tajā brīdī, kad tu lūdz Dievam palīdzību, kad tu esi gatavs iet salīdzināties, ir tavs pestīšanas brīdis.

Kristus saka – pirms tu iznāc no sava nama, ej uz darbu vai baznīcu, pirms tu esi gatavs upurēt savu dāvanu uz altāra, salīdzinies ar cilvēku.

Pie tam šis pants no Kalna sprediķa ir ārkārtīgi zīmīgs. Izlasīsim to, lai saprastu, ko Kristus mums māca un kā viņš prasa salīdzināties ar cilvēkiem.

„Bet es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mt 5: 22-24)

Ievērosim – kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, nevis tev pret brāli, bet brālim pret tevi!

Esi tas, kas izdara pirmo soli! Esi tas! Ej un salīdzinies!

Tas ir ļoti grūti, bet es to uzdrošinos jums prasīt tādēļ, ka es pats to esmu darījis. Ziniet, cik ārkārtīgi grūti ir pieklauvēt pie durvīm, aiz kurām atrodas cilvēks, kurš tev ir pāri darījis un kuram tu esi pāri darījis. Tu visu laiku gaidi, ka viņš klauvēs pie tavām durvīm, bet viņš to nedara. Un tad, kad tu esi saņēmis dūšu, kad tu esi piegājis, pieklauvējis, tu atbrīvo sevi vispirms – tu lūdz piedošanu, zinot, ka šis cilvēks ir tev pāri darījis, bet arī tu – viņam. Tajā brīdī, kad tu esi piedevis, tu vari saņemt kā piedošanu, asaras, tā arī atraidījumu, dusmas un naidu, bet pieņem to! Tu esi izdarījis ļoti būtisku izvēli – tu esi bijis gatavs pazemoties, esi gājis un lūdzis piedošanu un tu to saņem – kā absolūciju no Dieva, kā grēku piedošanu un salīdzināšanos. Nevis no cilvēka vien, bet arī no Dieva – un tu sevi esi atraisījis.

Protams, ir cilvēki, kas mūs ir aizvainojuši, ir notikumi, kurus neesam aizmirsuši, bet Dievs tevi dziedina. Ļauj to Dievam darīt tavā dzīvē. Jo tas viss notiek tikai tevis paša dēļ – Dievs vēlas tevi atbrīvot.

Parastā kļūda ir loģiski pamatot vai izskaidrot savu apvainotāju uzvedību – kādēļ viņš tā izturējās?

Draugs, piedošana nozīmē vienu – ka tu nemēģini to darīt, ka tu atbrīvojies no savām sāpēm UN ŠO CILVĒKU ATSTĀJDIEVA ZIŅĀ. Ar laiku tev sekos pozitīvas izjūtas – jo tu būsi sevi atbrīvojis no šiem pagātnes slogiem. Tas ir ļoti būtiski – tu dzīvosi mierā. Kā šis otrs cilvēks dzīvos – tā ir, savukārt, viņa darīšana – starp viņu un starp Dievu.

Ļoti žēl, ka daudzi cilvēki, arī kristieši, dzīvo pasaulē ar nepiedošanu un visu mūžu nes sev līdz šo nepiedošanas garu.

Dievs vienmēr tev ir palīdzējis piedot.

Mums ir vilinājums tekt: “Kungs, nu lūdzu, palīdzi man piedot tam, tam un tam!” Dievs tev vienmēr palīdz.

Nekad nesaki arī tā: “Kungs, es tagad gribu piedot!”, jo tā ir tava atbildība.  Piedod tagad, tūlīt, nevis “es gribu piedot”, bet “es piedodu!”

Vienmēr esi aizlūgšanā par cilvēkiem, kuri tevi ir sāpinājuši, jo bieži šie cilvēki jūtas ļoti slikti. Cilvēki, ar kuriem tu esi konfliktējis, jūtas atstumti, nemīlēti, nevērtīgi, netīri, piesmieti un tā tālāk. Tā ir viņu sajūta.

Tajā brīdī, kad tu esi cilvēkam piedevis – arī tam, kurš tev ir darījis apzināti ļauni, skaidri apzinoties savu rīcību, TU ESI BRĪVS, ATBRĪVOTAIS  DIEVĀ!

Arī Kristus ir piedevis un kristīgā ticība ir cilvēka atbrīvošana.Tajā brīdī tu esi atraisījis visus ar piedošanu un vairāk nemocies ar viņiem – šie cilvēki ir atraisīti un šiem cilvēkiem nav vairāk nekādas varas pār tevi.

TU ESI BRĪVS! TĀ IR PIEDOŠANA – BRĪVĪBA!

Par katru cilvēku, kurš tev ir nodarījis pāri, tu vari pateikt pavisam vienkāršu lūgšanu: “Kungs, es piedodu šimcilvēkam!” Skaļā balsī pasaki viņa vārdu. Pasaki arī visas sāpes un ievainojumus, ko viņš tev ir nodarījis. Lūdz Dievu, lai tie tev tiktu atgādināti, lai tos izceltu ārā – un piedod! Pašās beigās pasaki arī pavisam vienkāršu lūgšanu: “Kungs, es atbrīvoju visus šos cilvēkus, es atsakos meklēt atriebību, jo es esmu izvēlējies nepaturēt savā sirdī rūgtumu un dusmas! Es lūdzu, lai Tu dziedini visas manas sapostītās emocijas! Jēzus Kristus vārdā es lūdzu!”

Mani mīļie, lai Dievs jūs svētī šajā grūtajā, bet vienīgajā patiesās atbrīvošanās ceļā!

Āmen.

Lūgsim!

Svētais, mūžīgais, dzīvais Dievs! Mēs pateicamies, ka Tu ar savu lielo žēlastību, žēlsirdību, laipnību un iecietību esi panesis mūs un novedis mūs pie grēku nožēlas. Lai mēs salīdzināmies ar visiem cilvēkiem, kuriem mēs esam pāri nodarījuši un kuri mums ir pāri nodarījuši.

Mēs atzīstam, ka neesam vienmēr izrādījuši tādu pacietību un laipnību pret cilvēkiem, kādu Tu esi izrādījis. Mēs bieži savā sirdī esam turējuši rūgtumu un aizvainojumu.

Mēs lūdzam, Kungs, – māci mums atcerēties visus ļaudis, ar kuriem mums ir jāsalīdzinās un kuriem mums ir jāpiedod. Lai mēs to izdaram tagad un tūlīt un neatliekam uz rītdienu, jo neviens no mums nezin, vai Dievs mums dāvās rītdienu.

Mēs lūdzam, Kungs – esi ar mūsu tautu, jo mūsu tauta ir nepiedošanas pilna.

Piedod mūsu tautai, ka mēs bieži pieminam visus savus pāridarītājus. Piedod mūsu vaimanas, ka esam bāreņu tauta un cik grūti mēs esam cietuši, aizmirstot to, ka paši savu reizi pasaules vēsturē esam ienesuši ne dievbijību un ne svētību, bet gan ļaunumu.

Mēs lūdzam, Kungs, lai Tava svētība klājas pāri mūsu tautai. Noņem no mūsu tautas un Latvijas nepiedošanas lāstu! Lai mēs piedodam, jo cita ceļa nav – tas ir vienīgais ceļš!

Lai mēs piedodam un darām to ne tikai sevis pēc, bet tādēļ, ka tā ir Kristus prasība.

Lai mēs topam piepildīti ar Tavu Svēto Garu! Lai mēs mierā un mīlestībā reiz varētu satikties ar visiem cilvēkiem Tavas Pastarās tiesas priekšā, kur Tu, Vienīgais, mūžīgais, patiesais Dievs spriedīsi taisnu tiesu!

Lai tā tas notiek – no šā laika mūžīgi!

Viesturs Pirro, mācītājs

(Latvijas Radio 1, Svētrīts, 2011. gada 27. februāris)

OKULTISMS

Bet Jēzus sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam. Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un tas viss jums nekā nekaitēs.” Lk. 10:18-19

Beidzot - topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojoties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām,šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Ef.6:10-13

Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Tamdēļ Dieva Dēls atnācis,lai Viņš iznīcinātu velna darbus. 1.Jņ. 3:8

Termins “okultisms” radās 16.gs. kā sinonīms ezotērismam. Ezotērisms (gr. esoterikos – iekšējs, slepens, apslēpts) ir kopīgs nosaukums okultu, slepenu organizāciju mācībām, kuras pieejamas tikai to dalībniekiem. Visu okulto un ezotērisko kristietība un Baznīca apzīmē kā antireliģiju, kuras izcelsme ir sātaniska un tās saknes iesniedzas elles dziļumos.

Okultismu un ezotērismu bieži jauc ar mistiku – askētisku stāvokli, vienotību ar Dievu lūgšanā un apcerē. Tas ir nepieļaujami tādēļ, ka Rietumu un Austrumu Baznīcas teoloģiskās sistēmas katolicismā, evaņģēlismā un pareizticībā nav iedomājamas bez mistiskā elementa. Kristīgā mistika ir teoloģijas virsotne, jo tās mērķis ir vienotība ar Dievu. Mistika sevī ietver psihofiziskus vingrinājumus – piem., koncentrēšanos uz krustu, krucifiksu, svētbildēm, lūgšanu atkārtošanu, elpošanas vingrinājumus utt. Mistika nevar iztikt bez askētisma psihotehniskiem vingrinājumiem. Lielākie Baznīcas mistiķi bija Dionīsijs Areopagīts, Johans Taulers un vislielākais mistiķis – Johans Ekharts jeb Meistars Ekharts (1260-1328). Mūsdienās pieaug interese kā par mistiku, tā par ezotērismu un okultismu, tādēļ šos jēdzienus nedrīkst jaukt.

Okultisms (latīniski occultus – apslēpts, slepens, noslēpumains, tumšs) ir mācības, kas atzīst apslēptu spēku esamību cilvēkā un kosmosā, kuri pārsniedz cilvēka dabisko pieredzi un spējas, ir pieejami tikai “iesvaidītajiem”, tie ar īpašu iniciāciju un psihisku vingrinājumu palīdzību kļūst okultisti. Okultisms ir cilvēka esamības garīgās sfēras parādība, reliģiskās apziņas un dzīves veida sakropļota, deģenerēta forma. Okultās parādības un notikumi pārsniedz cilvēka dabiskās maņas. Okultisma sistēma ir sinkrētiska filosofijas un maģisku rituālu praktizēšana, kas cilvēkā izveido specifisku priekšstatu par garīgo pasauli. Okultisti stājas sakaros ar pārpasaulīgām būtnēm, lai iegūtu pārdabiskas zināšanas un spēkus. Okultisms ir radniecīgs panteismam - tas pasauli uztver kā apgarotu organismu, kurā visi spēki atrodas nepārtrauktā dinamiskā mijiedarbībā.

Okultismam ir trīs pazīmes:

1. okulta parādība - darbība vai notikums, ko nevar izskaidrot un pamatot kā dabisku, reālu;
2. okulta parādība, darbība vai notikums pārsniedz cilvēka dabiskās, ikdienišķās spējas un spēkus;
3. okultisms ir cieši saistīts ar pārdabisko garu pasauli: sātanu, dēmoniem, pārdabiskiem spēkiem.

Okultisma formas ir burvestības (buršanās), maģija, zīlniecība, pareģošana, spiritisms jeb garu izsaukšana, dēmonisms, sātanisms.

Mūsdienās okultisms strauji pieaug - pēc materiālisma un ateisma strupceļa, vilšanās maldu ideālos – materiālas pasaules pielūgsmē, izklaidēs un baudās, cilvēki sāk pastiprināti meklēt dzīves jēgu garīgumā. To dod kristietība – kā ceļu, patiesību un dzīvību Jēzū Kristū, tā arī tumsas garu pasaule – dēmoni un sātans piedāvā okultismu kā garīguma imitāciju: vilinoši vieglo un plato pievilšanas ceļu, kura galapunkts ir elle.

K.S. Luiss (C.S. Lewis) “Papīrmūdža vēstulēs” (“Screwtape letters”) raksta: “Runājot par velniem, pastāv divi līdzvērtīgi un pretēji maldi, kuros cilvēki var iekrist. Pirmkārt, neticība to eksistencei. Otrkārt, ticēšana, kā arī pārmērīga un neveselīga interese par tiem. Viņi paši vienlīdz priecājas par abām novirzēm un ar vienādu sajūsmu apsveic gan materiālistu, gan burvi.”

Kalpošanā mēs sastopamies ar abām attieksmēm: “tās ir blēņas”, vai “man to lika darīt velns”. Pirmā attieksme runā pretī Bībelei, otrā nozīmē izvairīties no atbildības, visu vainu noveļot uz sātanu. Pareizā kristieša stāja ir pieņemt pārdabiskās pasaules, sātana un dēmonisko spēku realitāti, kā to rāda Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti un mūsu kalpošanas pieredze, taču nepiedēvēt tumsas spēkiem vairāk ļaunuma, nekā pieklājas, pasauli dēmonizējot. Kļūda ir kā okulto fenomenu noliegšana, tā tieksme jebkuru neveiksmi vai negadījumu norakstīt uz ļauno garu darbības rēķina.

Okultismam ir tendence nevis mazināties, bet pieaugt un tā izpausmes kļūst aizvien nekaunīgākas, melīgākākas un atklātākas. Bībele kā apokaliptisko laiku raksturojošu pazīmi uzrāda okultisma un sātanisma pieaugumu -
Mt. 24:5; Mk. 13:22; Apoc. 13:1-18; 2.Tes. 2:1-12; 1.Tim. 4:1-3. Nedrošība par nezināmo rītdienu, bailes no neveiksmēm un nāves liek meklēt zināšanas, drošību un palīdzību. Okultisms piedāvā veiksmi, ātru uzplaukumu, materiālu nodrošinājumu, kopības sajūtu, pretī prasot tikai vienu – dvēseli. Tas ir velna kārdinājums: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Mt. 4:9

Okultismā iesaistās:

1. ziņkārīgie, kas nodarbošanos ar okultismu sāk kā interesantu rotaļu, kaut vai tikai datorspēles veidā, līdz izmisuši atklāj, ka okultie spēki tos pilnīgi pārņēmuši savā kontrolē – līdz pat apsēstībai un nekontrolējamai rīcībai - pasaulē aizvien vairāk izplatās slepkavošana ļaunu, okultu datorspēļu ietekmē;
2. neapmierinātie, kas piedzīvojuši atraidījumus; savas ambiciozitātes ierobežojumus Baznīcā, piem., neieguvuši cerēto amatu un stāvokli draudzē; vai arī nesaņēmuši cerēto “reliģisko pārdzīvojumu”;

3. dumpinieki, kas saceļas pret Baznīcu un sabiedrību – subkultūru piekritēji, smagā metāla fani, nāves kultu piekopēji, dažādu marginālu kustību adepti;
4. psihiski orientētie - “redzētāji”, “saklausītāji”, “kontaktieri”, “operatori” ar garu pasauli;
5. okultistu pēcnācēji, kas saņēmuši okultu dzimtas “mantojumu” dziedniecības, gaišredzības, zīlniecības vai citā okultā formā;
6. grūtsirdīgie pēc smagiem likteņa triecieniem; mācītāju un kristiešu nesaprastie, atraidītie, pieviltie;
7. dzīves realitāti noliedzošie, no tās bēgošie, t.s. “eskeipisti”, kuriem morālā atbildība cilvēku, sabiedrības un valsts priekšā liekas neizturama.

Numerācija ir nosacīta, tā nenorāda secību no biežāk uz retāk sastopamo iemeslu.

Kristiešu attieksme bieži ir: “tur neko nevar darīt, okultisms Latvijā, tāpat kā visā pasaulē ir pastāvējis vienmēr un tādēļ tā ir daļa no mūsu kultūras, kaut arī tumša un nepatīkama”; “man ar okultismu nav nekāda sakara, es no tā baidos un izvairos”; vai, visaplamāk - “man okultisms ir jāiepazīst, pat tajā iesaistoties, lai varētu palīdzēt citiem”. Iesaistīties okultismā ir ārkārtīgi bīstami, pat it kā ar labu motivāciju – iepazīt to “no iekšpuses”. Tādu rīcību var pielīdzināt rotaļai ar metāla stieni rokās augstsprieguma strāvas transformatorā. Pētnieki un zinātnieki, kuri vēlējās izpētīt okultismu un maģiju zinātniskām metodēm, ļoti ātri piedzīvoja tumsas pasaules realitāti – dēmonu uzbrukumus, kas parasti beidzās ar apsēstību, ārprātu, pašnāvībām vai traumētu garīgo veselību. Valsts finansētās programmas, piem. NLO (nezināmu lidojošu objektu) pētniecībai Amerikas Savienotajās Valstīs, tika pārtrauktas.

Arī kristieši nedrīkst amatieriski nodarboties ar okulto fenomenu pētniecību, jo tas ir ārkārtīgi bīstami. Nelīdzēs pārliecība “es esmu apbruņots ar Dieva Vārdu un Sakramentu spēku, ar mani nekas slikts nevar notikt” - pārdabiskie spēki ir ļoti spēcīgi un tālu pārsniedz cilvēka spējas tos savaldīt. Mūsu pašu drošības un garīgās veselības dēļ Dievs mums neļauj redzēt tumsas garu pasauli un ir aizliedzis jebkādā veidā ar to saistīties. Garīgajā cīņā mūs aicina un apbruņo Dievs pēc Sava, mums nezināma nodoma. Ne katram kristietim un garīdzniekam ir eksorcista, dziedinātāja vai garu pazinēja dāvanas – tās piešķir tikai Dievs īpašai kalpošanai, kurā Viņš aicina izredzētos. Imitēt šīs dāvanas ir bīstami un nepieļaujami.

Kristieša un garīdznieka attieksme pret okultismu ir pārliecība, ka sātanam un dēmoniem ir liels spēks, taču tie ir sakauti ar Jēzus Kristus krusta upuri, nāvi un augšāmcelšanos. Garīgajā cīņā Apoc. 12:13-17 mēs esam uzvarētāji:
Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas līdz ar Viņu. Apoc. 17:14; 19:11-21; 20:1-15. Sātans ir sakauts, taču turpina izmisīgu cīņu, jo negrib pieļaut, ka viņa un kritušo eņģeļu vietā debesīs tiekam aicināti mēs, kristieši.

Okultisms Vecajā Derībā ir kategoriski aizliegts: 
Kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs tev dos, tad nemācies darīt tās negantās lietas, ko šīs tautas dara. Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot. Tev ir jābūt bezvainīgam Tā Kunga, sava Dieva priekšā. 5.Moz. 18:9-13
Bet ja jūsu vidū, lai tas būtu vīrs vai tā būtu sieva, ja tik jūsu vidū būtu kāds pareģis vai kāds zīlnieks, tad viņiem ir mirtin jāmirst, tie ir ar akmeņiem jānomētā; un lai viņu asinis paliek uz viņiem. 3.Moz. 20:27

Okultisms vienmēr ir sātanisks: bērnu un cilvēku sadedzināšana - ugunsupuris sātanam un dēmoniem, Vecās Derības laikā tie manifestējās kā pagāniskas dievības – Baāli, Aštartes, Molohi, Mamoni utt.; iedarbojās uz cilvēkiem caur zīlniecību, pareģošanu, apvārdošanu, buršanu, spiritismu un citām okultām praksēm.

Mūsdienās okultās prakses ir:

 astroloģija (pareģošana pēc planētu un zvaigžņu stāvokļa), 

hiromantija (zīlniecība pēc plaukstas līnijām), kartomantija (zīlniecība ar kārtīm),

radiastēzija (zīlniecība ar rīksti, svārstu vai citiem priekšmetiem), 

psihometrija (indivīda pazīmju noteikšana pēc kādas viņa lietas), 

spiritisms (nekromantija jeb garu izsaukšana), pareģošana ar maģiskiem priekšmetiem(kristāla lodēm, spoguļiem, kalnu kristāliem, destilētu ūdeni),

numeroloģija (pareģošana ar vārdu un dzimšanas datumu kombinācijām), 

aritmantija (pareģošana ar skaitļiem),

ģeomantija (punktu lasīšana), 

piromantija (zīlēšana ar uguni), 

selenomatija (zīlēšana ar Mēnesi), zīlēšana ar Sauli, tepromatija (zīlēšana pelnos), 

zīlēšana tējas un kafijas biezumos, 

zīlēšana ar dūmiem, spēļu kauliņiem,

zīlēšana pēc dzīvnieku iekšām, 

laimes liešana, sapņu tulkošana, amuletu un talismanu lietošana (zodiaka zīmes, pagānu dievību attēli). Okultisms vēl darbojas ar burvju dzirām, noburtiem ēdieniem un priekšmetiem, lai ar tiem iespaidotu, pakļautu sev vai nodarītu ļunumu kādai personai. Okultisms izplatās arī ar okultu izdevumu, šausmu filmu, sātaniskā roka, okultu datorspēļu un multiplikācijas filmu, vardarbības, seksuālas izlaidības, tetovējumu un pīrsinga palīdzību.

Astroloģija Vecajā Derībā tiek saukta par “laika zīmju taujāšanu”. 5.Moz. 18:10 Dievs to nosoda kā ļaunumu, postu un iznīcību.
Un tomēr nāks pār tevi ļaunums, kur tava buršana tev nepalīdzēs, tev uzbruks nelaime un bojāeja, ko tu nevarēsi novērst, - piepeši tevi skars posts un iznīcība, ko tu neparedzi. Izmēģini savu plašo buršanas un vārdošanas mākslu, ar ko tu esi nodarbojusies kopš savas jaunības, varbūt tā tev palīdzēs, varbūt kādam iedvesīs bailes. Tu esi līdz apnikumam nopūlējusies daudzajās apspriedēs ar saviem daudzajiem padomniekiem. Lai nu nāk tagad un tev palīdz tie debesu mērotāji un zvaigžņu novērotāji, kas pēc atsevišķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks pār tevi! Tiešām, tie ir kā salmi, ko uguns aprij; tie nevarēs pat paši savu dzīvību glābt no liesmu varas. Tas nebūs ogļu kvēlums, pie kura sildās, nedz krāsns uguns, pie kura apsēžas. Jes. 47:11-14

Astroloģija pretendē būt zinātniska, taču faktiski ir pseidozinātne, kas mēģina paredzēt notikumus, vērojot zvaigznes, mēnesi, sauli un planētas. Astroloģijas izcelsme ir ļoti sena – to kā sistēmu attīstīja senās Kaldejas un Babilonijas priesteri apm. trīs tūkstošus gadu pirms Kristus. Senajā pasaulē astronomija (zvaigžņu pētniecība) un astroloģija (zvaigznāju skaidrošana) bija vienotas. Senie astronomi sastādīja kā zvaigžņu kartes, tā astroloģiskas prognozes. Astroloģijā debesis tiek sadalītas sfērās un katrai sfērai piešķir savu zodiaka zīmi. Notikumi tiek pareģoti, attiecinot datumu laiku un laiku uz zodiaku. Pagāniskajos kultos tika pielūgtas zvaigznes un debesu ķermeņi, vēlāk to pārņēma senie ēģiptieši, indieši, ķīnieši un Romas impērijas krīzes laikā – arī romieši.

Bībele stāsta par galma astrologu un Dieva pravieša Daniēla bezkompromisa sadursmi - Daniēls, kas savu gudrību saņem no Dieva, izrādās desmitreiz gudrāks par astrologiem – Dan. 1:20; astrologu nespēja izskaidrot ķēniņa Nebukadnēcara sapni un uzrakstu uz sienas Dan. 2. un 5. nodaļās parāda astroloģiju kā māņus un krāpšanu. Nevis astroloģija, bet Dievs dod gudrību, atklāsmes un zināšanas par pasaules noslēpumiem un nākotni. Mantojot grieķu un romiešu kultūru, Eiropa pārņēm arī senās okultisma formas, to skaitā – astroloģiju. Viduslaiku Eiropā tā bija ļoti izplatīta, astrologs kļuva par profesiju. M. Luters astroloģiju sauca par “nekrietnu mākslu” un rupju pirmā baušļa pārkāpumu. Lielais astronoms Keplers teica: “Astronomija ir gudra māte, un astroloģija – ģeķīga meita, kas sevi atdod jebkuram, kas viņai maksā.” Racionālisma laikmetā, sākot no 18.gs. vidus, astronomija atdalījās no astroloģijas un pēdējās ietekme ļoti samazinājās. Mūsdienās astroloģijas popularitāte atkal ir pieaugusi, dažādu veidu astroloģiskās prognozes publicē preses izdevumi un internets. Daudzi savu dzīvi pakļauj astroloģijas pretrunīgi melīgajām pamācībām jeb horoskopiem, nēsā zodiaka zīmes un tam visam māņticīgi tic, tā paralizējot savu gribu, spēju lūgt Dievam padomu un patstāvīgi pieņemt lēmumus. Horoskopi ir neskaitāmi un klaji pretrunīgi, atklāti muļķīgi, daudzos nopietnos izdevumos tos publicē humora lappusēs līdz ar komiksiem un anekdotēm.

Hiromantija ir rakstura, likteņa un nākotnes pareģošana pēc cilvēka plaukstas līnijām. Pēc okultistu domām, katra cilvēka plaukstā esot četras galvenās līnijas – sirds, galvas, likteņa, dzīves un planētu (Saules, Saturna, Mēness, Jupitera, Marsa utt.) pauguri. Hiromantija ir viena no vissenākajām zīlniecības praksēm, pazīstama jau senajā Babilonijā pirms apm. četriem tūkstošiem gadu. Tā bija populāra senajā Romā un izplatījās visā Eiropā. Bībele to nosoda kā muļķību:
Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi vadījis no mātes miesām: “Es esmu Tas Kungs, kas visu radījis, kas debesis izklājis, Es viens pats, un arī zemei nospraudis robežas, - bez Manis tur neviena cita nebija! Kas murgotāju brīnuma zīmes padara par neesošām un pašus zīlniekus parāda neprašas esam, kas gudros apkaunotus piespiež pazust, un viņuzināšanu pierāda muļķību esam.” Jes. 44:24-25

Hiromantiju nedrīkst jaukt ar hiroloģiju – zinātniskiem pētījumiem par rokas formu un līnijām un grafoloģiju – rokraksta pētījumiem. Hiroloģijai un grafoloģijai ir daļējs zinātnisks izskaidrojums, hiromantijai nav nekāda – tā ir un paliek zīlniecība.

Kartomantijā jeb kāršu likšanā nākotni pareģo, manipulējot ar kārtīm un tās izliekot. Okultisti uzskata, ka kārtis radušās senajā Ēģiptē - sākotnēji kā kaste ar mazām māla vai vaska plāksnītēm. Kārtis bija populāras jau senajā Romā, mūsdienās lieto kavu ar 78 kārtīm. Zīlniecībā katrai kārtij piešķir noteiktu nozīmi un skaidro to kombinācijas. Lieto arī īpašas zīlniecības kārtis, piem. taro. Zīlnieki apgalvo, ka ar kārtīm var atklāt visus šīs un nākamās pasaules noslēpumus, kas ir muļķīgs un absurds apgalvojums, jo Dievs Savus noslēpumus neatklāj zīlniekiem un burvjiem. Tieši otrādi - kartomantijā ar vilšanu un meliem darbojas sātans.

Radiastēzija ir zīlēšana ar svārstu, rīksti vai citu priekšmetu, to sauc arī par rīkstniecību. Rīkstnieks var atrast ūdeni (āderes), minerālus, naftu, metālus, pazemes komunikācijas un pat cilvēkus, ja viņa rīcībā ir kāds priekšmets vai lieta, kas tiem piederējusi. Rīkstes un svārsta lietošana zīlniecībā pazīstama jau senajā Ķīnā. Senie eiropieši – skiti, ģermāņi, grieķi, romieši ūdens meklēšanai lietoja lazdu zarus. Grieķu filosofi zīlēja ar svārstu virs alfabēta, lai noteiktu nākamā valdnieka vārdu. Israēls pārņēma radiastēziju no Kanāānas tautām un tā sevi pakļāva briesmām:
Mana tauta prasa padomu savam koka tēlam un stiba sniedz tiem atbildi. Tiešām, netiklības gars viņus tā apmulsinājis, ka viņi kā netikļi izturas pret To Kungu, savu Dievu, atstādamies no Viņa un kalpodami elkiem. Hozejas 4:12 Viduslaikos ar rīksti un svārstu meklēja rūdas un ūdens āderes aku rakšanai. Mūsdienās ar rīkstēm un svārstiem meklē gandrīz visu. Radiastēzija pamatojas idejā, ka visa matērija izstaro noteiktus viļņus – tikai jāprot tos uztvert. Profesionāli rīkstnieki strādā pat valsts dienestos un militārajā sfērā, virs kartes nosakot bojājumu vietas komunikācijās vai izzinot bruņoto spēku dislokāciju. Rīkstniecības fenomenu apstiprina zinātniski pētījumi. Līdz ar tā praktisku izmantošanu tomēr pastāv bīstamība radiastēzijas okultam pielietojumam – zīlniecībai un pareģošanai, jo tās pirmsākums bija pagāniskās prakses saistībā ar dēmonismu.

Psihometrija nozīmē “dvēseles jeb prāta mērīšanu”. Tas ir gaišredzības veids, identificējot indivīda raksturīgas pazīmes pēc kāda viņa valkāta vai lietota priekšmeta. Šo terminu pirmo reizi lietoja antropoloģijas profesors Buhanans 19.gs. vidū.

Spiritisms, saukts arī par nekromantiju vai garu izsaukšanu ir dažādu okultu paņēmienu pielietošana, lai nodibinātu kontaktus ar mirušajiem un saņemtu atklāsmes no viņpasaules. Latīniski “spiritus” nozīmē gars. Spiritisms ir ļoti sens, liecības par to atrodamas jau antīkajā pasaulē – senajā Grieķijā un Romā, saistībā ar pagāniskajām reliģijām. Arī mūsdienās nekristīgās reliģijas ir spiritiski orientētas. Vecajā Derībā iespaidīgākais stāsts par spiritismu ir 1.Sam. 28, nosodījums: 1.Laiku 10:13-14. Spiritisti sapulcējas seansos, kuros mēdijs jeb starpnieks šķietami nodibina sakarus ar garu pasauli, nonākot transā – daļējā samaņas zudumā. Gari, ar kuriem mēdijs sazinās, nav nekas cits kā kritušie eņģeļi jeb dēmoni, kas pakļauti sātanam un izliekas par mirušajiem.1.Sam. 28 Saulam tiešām parādās Samuēls, jo tāda ir bijusi Dieva griba – atkritušajam ķēniņam pasludināt nāves spriedumu ar pravieša muti, nevis ar Endoras spiritistes palīdzību. Bībele māca, ka mirušo gari ir vai nu kopā ar To Kungu, gaidot miesas augšāmcelšanos, vai arī atrodas ellē. Tie nevar kontaktēties ar dzīvajiem. Daļa spiritistu ir parasti krāpnieki, kas ar dažādām manipulācijām imitē garu balsis, to materializēšanos vai priekšmetu pārvietošanos, taču daļa tiešām saistās ar dēmoniskām būtnēm. Spiritiskas parādības var būt neparastas: telekinēze - priekšmetu pārvietošana, tiem nepieskaroties; levitācija – priekšmetu vai cilvēku lidināšanās gaisā; galdiņa vai šķīvja dancināšana – atbildes uz jautājumiem tiek dotas ar spiritistu turēta priekšmeta pieskārieniem un pagriezieniem; lāstu uzlikšana un nosūtīšana – cenšanās ar melno maģiju praktizējoša mēdija palīdzību uzsūtīt spiritistu neieredzētiem cilvēkiem slimības vai ļaunumu; runāšana transā – mēdijs nekontrolējot sevi, sarunājas ar gariem; materializācijas – t.s. spoku, dažādu skaņu un priekšmetu parādīšanās un izzušana; dvēseles ceļojumi – apgalvojumi, ka spiritiska seansa laikā dvēsele varot iziet no miesas un ceļot lielos attālumos; iespējamas arī citas parādības. Bībele spiritismu nosoda kā saistību ar sātanu un dēmonu pasauli. 1.Jāņa 4:1-6.

Kā pareizi rīkoties, ja pie mums vēršas okultismā cietušie, iesaistītie vai okultisti paši, kas vēlas atstāties no savas sātaniskās prakses?
Noteikti, obligāti nepieciešama grēksūdze (t.s. okultā grēksūdze), kurā notiek atteikšanās no sātana un solījumu  ļaunajam salaušana. Pēc tam seko dzīves atjaunošana Jēzū Kristū - absolūcija (grēku piedošana), Sakramenti un kalpošana Dievam.
Nekādā gadījumā nav pieļaujama daļēja atteikšanās no okultisma (piem., dziednieku izplatītais uzskats "es  taču palīdzu cilvēkiem, vēlu tikai labu, tad tas nevar būt no ļaunā") - jautājums vienmēr ir viens: KAS tev deva spēku dziedināšanai? Tas var nākt tikai no diviem avotiem - Dieva vai sātana.
Neviens nevar ilgstoši atrasties garīgas pievilšanas stāvoklī - okultisti ļoti labi apzinās savu piederību sātanam. Tādēļ pierādījums viņu grēksūdzes patiesumam ir kristīgs dzīvesveids un līdzdaļa draudzes darbā. 

Izmantotā lieteratūra:

Džošs Makdauels, Dons Stjuarts (Josh McDowell, Don Stewart)  "Okultisms - kristietim dotā vara cīņā pret tumsas spēkiem",  Izdevniecība Svētdienas Rīts 1996;

B.A. Hess, E.Martins, S.Russo “Maldu tīklā”, LBDS Teoloģiskais seminārs 1992;

Deivids V. Hūvers “Kā atbildēt okultismam”, Luteriskā mantojuma fonds, Svētdienas Rīts, 1994;

Bils Sabrickis “Dēmonu sakaušana”, Viņa Vārds Manī, 1999;

Karlo Klimati “Jaunieši un ezotērika”, Kustība “Nepaliec viens”, Rīga 2006;

Dmitrij Žukov, “Okkultnii reih”, Jauza-Press, Moskva 2009Ieteicamā literatūra:

"Netradicionālās reliģiskās kustības un sektas: socioloģiskie un kriminoloģiskie aspekti. Ārvalstu un Latvijas pieredze." Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrs, Latvijas Neatkarīgo Kriminologu asociācija, Rīga 1998

Deivids Vilkersons "Liec bazūni pie mutes" (David Wilkerson, "Set the Trumpet to Thy Mouth"), Viņa Vārds Manī, 1998

Džordžs Vandemans "Noslēpumainie brīnumi. Ekstrasensi, NLO un citas šodien bieži sastopamas parādības"

SEKTAS UN SEKTANTISMS, TEOLOĢISKS VĒRTĒJUMS, 10 JAUTĀJUMI SEKTANTIEM Bet ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots. Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem; sodība, kas jau sen viņiem nolemta, nekavējas nākt, un viņu posts nesnauž. Kā neprātīgi dzīvnieki, kas pēc savas dabas radīti satveršanai un nokaušanai, tāpat kā šie ies bojā, tāpēc ka tie zaimo to, ko tie nepazīst, saņemdami netaisnības algu; salds prieks tiem šķiet baudu dzīve ikdienā, viņi ir kauna traipi, savā viltībā mielodamies kopā ar jums. Viņu acis vērstas tikai uz laulības pārkāpēju un alkst grēka; tie vilina nestipras dvēseles, tiem sirds ir ievingrinājusies mantkārībā; tie lāstam pakļauti. 2.Pēt. 2:1-3.12-14. Cilvēks postkomunistiskajā sabiedrībā alkst pēc garīguma. Vecā, bezdievīgā ideoloģija ir mirusi, pareizāk sakot, tā nekad nav bijusi dzīva, jo tās pielūgsmes objekts bija mūmija mauzolejā, Maskavas Sarkanajā laukumā. Nāves pielūgšanas kults vistiešāk raksturo totalitāru sabiedrību, kura dzīvo ačgārnā pašslavināšanās sarkanajā stūrītī, pasauli redz mūsējos un ienaidniekos, kur pēdējie vispārīgas laimes vārdā ir iznīcināmi. Lielākais boļševistiskās sistēmas ienaidnieks bija Dievs, ticība un Baznīca. Marksisma ideoloģiskais tēvs – Kārlis Markss pēc vēsturiskiem pētījumiem bija praktizējošs sātanists, bet padomju sistēmas izveidotājs – Ļeņins mira plānprātībā kā viens no ļoti retajiem valstsvīriem, kurš devis tiešus, rakstiskus rīkojumus – apšaut garīdzniekus un kristiešus, izveidot koncentrācijas nometnes (zīmīgi, ka pirmā tika ierīkota svētā vietā – Solovku klosterī Baltajā jūrā), viņa mantinieks Staļins izveidoja visaptverošu, diktatorisku, velnišķīgu režīmu, kurā dievs bija viņš pats, bet apustuļi – viņa politbirojs, valsts svētku demonstrācijas – parodijas par Baznīcas procesijām. Tautai ieaudzināja naidu pret svēto un labo, Evaņģēliju un kristietību. Tas turpinājās vairāku paaudžu garumā. Mantojumā esam saņēmuši daudzus sagrautus dievnamus un klosterus, ateismā uzaugušus cilvēkus un garīgi neveselu sabiedrību, kuru raksturo negodīgums un amoralitāte, sākot ar visaugstākajiem valsts amatiem. Tautā zūd ticība taisnīgumam, prasības pēc godīguma un elementārām morāles normām  liekas smieklīgi naivas. Atmodas ideāli ir sagrauti, sabiedrība kļuvusi skeptiska un ciniska. Tās atveseļošana ir vissvarīgākais mūsu, kristiešu, uzdevums. Jebkuram cilvēkam nepieciešams garīgs dzīves pamatojums un skaidras atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, mērķi, dzīvību, nāvi, pēcnāves dzīvi, vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu. Atbildes ir Bībelē un Baznīcas mācībā – Dieva Vārdā un Sakramentos. Tas prasa Dieva meklētāja aktīvu līdzdalību, personības attīstību. Tomēr pie jau gatavām atbildēm pieradušais, patstāvīgi domāt un kritiski spriest atradinātais cilvēks bieži meklē vieglāko izeju – jaunu totalitāru sistēmu, kurā pēc iespējas mazāk jādomā un jāpakļaujas bezierunu diktātam. Tieši sakot – vergam vajadzīgs vergturis. Te parādās palīgi – sektas un sektanti. Tie apsēduši kā Latviju, tā Kuldīgu un visu pasauli. Vispirms noskaidrosim terminus. Jēdziens sekta radies no latīņu valodas vārdiem `sequor` - “sekot” un `sectare` - “griezt”. Sekta ir personu grupa vai organizācija, kura noslēgusies un norobežojusies savās interesēs, kas nesakrīt ar sabiedrības interesēm, ir pret tām vienaldzīga vai naidīga. Sektas darbība parasti ir pretrunā ar sabiedrībā pieņemtām normām un var būt tai bīstama. Sektants ir sektas mācības vai noslēpumu zinātājs, uzticīgs sekotājs un atbalstītājs. Sektas var būt arī destruktīvas (ārdošas, postošas) un totalitāras (pilnīgi kontrolējošas sev pakļautos). Destruktīva sekta ir organizācija, kas grauj personības garīgo, psihisko un fizisko stāvokli, cilvēka dabisko harmoniju, kādā to radījis Dievs, nonāk pretrunā ar vispārpieņemtajām tradīcijām, sabiedriskajām normām, sociālajām struktūrām, kultūru, kārtību un sabiedrību kopumā, praktizē maldinošu vervēšanu un slēptu psiholoģisku vardarbību, kas izpaužas sektas vadītāju vai viņu izvēlētas cilvēku grupas nelikumīgā citu cilvēku apziņas, uzvedības un dzīves kontrolē, bez viņu apzinātas un brīvprātīgas piekrišanas. Tā rodas nedabiska un nelikumīga citu personu atkarība sektas mācībai un vadībai. Tās vadītājiem raksturīga tiekšanās pēc nelikumīgiem ienākumiem un varas pār sektantiem. Parasti tie plāno sagrābt arī ekonomisku, politisku un garīgu varu. Tipiska destruktīva sekta ir sātanisti. Totalitāra sekta ir postoša organizācija, kas pielieto krāpniecisku vervēšanu un apziņas kontroli, lai pakļautu savus piekritējus mācībai vai vadonim, izmantojot cilvēku neinformētību un pieredzes trūkumu, mērķtiecīgi apmānot un piesaistot sev, izveidojot visaptverošu sekošanu un atkarību, kultivējot verdzisku paklausību un nedabisku, pretlikumīgu atkarības stāvokli. Kāpēc jāuztraucas par sektu darbību? Kur parādās to bīstamība? Latvijā kā demokrātiskā un brīvā valstī ir atzīts reliģiskās brīvības princips. Katrs var izvēlēties savai izpratnei un dzīvesveidam piemērotu reliģiju. Sektu bīstamība parādās to nelegālajā, bieži – rūpīgi slēptajā darbībā un noziegumos, ko pastrādā sektanti. Pirmkārt, tiek sarautas ģimenes saites – sektas aizvilina bērnus, jauniešus, pieaugušos no viņu ģimenēm, neļauj ar tiem satikties, nereti tiek izdarīti seksuāli noziegumi – izvarošana, piespiedu prostitūcija, homoseksuālisms, tiek veikta psiholoģiskā kontrole pār sektantiem – lai to pastiprinātu, pielieto narkotiskus līdzekļus un alkoholu. Ir sektas, kuras piekopj cilvēku upurēšanas un pašnāvības kultus. Tie visi ir noziegumi pret cilvēka personīgo brīvību, godu, cieņu, pilsoņa tiesībām un dzīvību.  Sektants tiek pārvērsts par fanātiķi, kas bezierunu paklausībā savu saimnieku vārdā ir gatavs darīt visu. Valsts iestādes saņem aizvien vairāk iesniegumu par radinieku un tuvinieku iesaistīšanu sektās. To ārēji sludinātās mācības vienmēr izskatās nevainojami – pasaules glābšana, garīga atmoda, pareizs dzīves veids, atgriešanās pie aizmirstām vērtībām utt. Sektu pieviltais cilvēks tiek pārvērsts par bezrakstura instrumentu sektas vadoņa vai vadības bieži maniakālo ambīciju īstenošanai. Sekta cenšas savus locekļus atraut no sabiedriskās dzīves, ieslēgt un norobežot tikai savā vidē, viņu apziņu pārblīvēt ar sektas mācību, atradināt no patstāvīgas domāšanas un spriešanas, līdz pat cilvēku zombēšanai, t.i., pilnīgi kontrolējamas apziņas izveidošanai. To var veikt ar modernajām psihiskajām tehnikām. Pasaule tiek strikti sadalīta: labā un tīrā (sekta), sliktā un nešķīstā (pārējā pasaule), tiek sludināta svēta mācība – sektas dogma kā absolūta, pilnīga un mūžīga patiesība. Jebkuru informāciju, kas atklāj tās pretrunas vai aplamības, nikni apkaro, sektas doktrīna tiek pasludināta augstāka nekā cilvēka individuālā pieredze un domāšana. Tikai sektantiem piešķir tiesības uz mūžību un mūžīgo dzīvību – pārējie aiziešot bojā un pazudināšanā. Sektu darbība nesakrīt ar to sludinātajiem skaistajiem vārdiem – no sektantiem pieprasa naudu un mantu, mantojumus un testamentus uz sektas vadoņa vai tā uzticības personu vārdiem (tā rīkojas piem., evaņģēliskā Dieva draudze), visi ienākumi jāziedo kopējas lietas labā, sektas kasi visbiežāk kontrolē tās vadonis, kas uzstāda noteikumus sektantiem un pieprasa to pilnīgu pakļaušanos. Daudzas sektas viņu uzskata par dievu un pestītāju. Viņš esot saņēmis īpašu, neparastu atklāsmi no Dieva un vienīgais to varot izskaidrot sektantiem. Visbiežāk šī atklāsme ir vienkārša – tuvojas pasaules gals, savu mantu atdodiet man, izglābsies tikai tie, kuri klausa mani. Sektas vadonis cenšas piekrāptos cilvēkus pilnīgi pakļaut sev, tādēļ naidīgi uzbrūk visām autoritātēm un pirmkārt – Baznīcai. Jau pieminētās sektas evaņģēliskā Dieva draudze vadītājs Ārijs Roslēvičs (vairākkārtīgi sodīts recidīvists, kas pats sevi pasludinājis par “bīskapu”),  apmelo un zākā Baznīcu, par ko ir saņēmis varas iestāžu brīdinājumus par reliģiskā naida kurināšanu. Kādas ir Baznīcas un sektu būtiskās atšķirības? 1. Baznīca ciena cilvēka brīvību un iecietīgi izturas pret kritiku, toties sekta apslāpē savu piekritēju patstāvību, veido atkarību un necieš ne vismazāko kritiku, to nesaudzīgi izskauž, nepakļāvīgos padzen, iebiedē ar fiziska un juridiska rakstura draudiem (ir arī gadījumi, ka fiziski soda vai nogalina). 2. Baznīca veicina cilvēka garīguma un personības attīstību, sekta personību sašķeļ – labais tagadējais es un sliktais bijušais es, tiek pieprasīta bezierunu pakļaušanās. 3. Baznīca īpašumus, naudu, mantu uzlūko kā līdzekli cēliem mērķiem – Evaņģēlija pasludināšanai, kalpošanai ar Dieva Vārdu un Sakramentiem, labdarībai, žēlsirdībai utt., sektai tās īpašumi, nauda un manta ir pašmērķis, līdzeklis garīgas, politiskas un ekonomiskas varas sagrābšanai, vai – visbiežāk – arī tās vadoņu egoistisko mērķu sasniegšanai – dīkdienīgai dzīvei bagātībā un greznībā. 4. Baznīca nosoda un nepieļauj seksuālas attiecības starp ticīgajiem un garīdzniecību, sekta bieži pakļauj savus locekļus vadoņu seksuālajām pretenzijām – tiem parasti ir mīļākās vai mīļākie, tiek mainītas sievas,  var tikt piekopta poligāmija, homoseksuālisms, pedofīlija, seksuālas orģijas utt., ieskaitot visas seksuālās perversijas. 5. Baznīca kopj un saudzē ģimeni, to vērtējot kā mazu Baznīcu, sekta ģimeni ārda un, ja tā nepiekrīt sektas uzskatiem, pasludina par ienaidnieci, kas jāienīst. 6. Baznīca atbalsta cilvēka rūpīgus apsvērumus un pārdomas, pirms tas kļūst par kristieti un tai pievienojas, sekta pieprasa ātru un nepārdomātu piekrišanu, slēpjot un noklusējot patieso informāciju par sevi. 7. Baznīcas mācības centrā ir Dievs un Svētie Raksti – Bībele, sektai – tās vadoņa vai vadītāju priekšstati par Dievu, savi svētie raksti vai uzlabota Bībele, līdz ar to sekta pielūdz savus priekšstatus, nevis dzīvo Dievu. 8. Baznīca cilvēkam dod pestīšanu, atbrīvo no grēka un mūžīgās nāves, sekta savus sekotājus padara totāli atkarīgus no sevis un saviem vadoņiem – bieži cilvēkus garīgi sakropļojot un pazudinot. Sektām netieši palīdz arī Latvijas nesakārtotā likumdošana un izplūdušais juridiskais termins “reliģiska organizācija” – tā var būt viena no tradicionālajām konfesijām – Evaņģēliski luteriskā Baznīca, Romas katoļu Baznīca, Latvijas Pareizticīgā Baznīca, baptisti, vecticībnieki, adventisti, Rīgas ebreju draudze, vai jauna, nupat reģistrēta sekta ar neskaidriem mērķiem un ienākumu avotiem. Mūsdienu pasaule ir garīgi dezorientēta un jaunu sektu izveidot ir samērā viegli, taču cīņa ar destruktīvu vai totalitāru, bieži – kriminalizējušos sektu ir ļoti grūta. Ja to sāk vajāt tiesību sargājošas iestādes, sekta aiziet pagrīdē un ir grūtāk apkarojama. Kādēļ cilvēki iesaistās sektās? Visbiežāk tādēļ, ka garīgi apjukušam cilvēkam ir vēlme ātri un droši iegūt atbalstu biedinošajā apkārtējā pasaulē, tās var būt arī bailes no brīvības un atbildības, vai protests pret modernās pasaules pagrimumu un uzskatu relatīvismu. Tā var būt prasība pēc totalitārisma – verga sindroms, kurš labi jūtas tikai pilnīgā citu pakļautībā. Baznīca nav un negrib būt sekta, tā negrib apmierināt tādu cilvēku visas vēlmes un iegribas – bieži pēc pilnīgas pakļaušanas un bezdomu eksistences, Baznīca, atšķirībā no sektas, neuzstāda pārspīlēti augstas prasības, kuras nespējot izpildīt, sektanti sākt liekuļot, melot, tēlot, izlikties svēti. Sektu bieži lietots paņēmiens ir iebiedēšana (tūlīt būs pasaules gals! izglābsies tikai mūsu piekritēji! nāc pie mums, vai arī aiziesi bojā!), tam seko iesaistīšana un pakļaušana. Sektas izmanto arī cilvēka vājuma brīdi – tuvinieka zaudējumu, personīgo ambīciju noraidījumu Baznīcā, kas tiek sāpīgi pārdzīvots – sekta piedāvā kopības sajūtu, izredzētības apziņu, līdz pat visvarenības maldiem. Iespējams, ka sektu upurim ir neapmierinātas ambīcijas, bailes no ienaidniekiem (esošiem vai iedomātiem), tas jūtas vientuļš, apkārtējo atraidīts un nesaprasts, dzīves pievilts, zaudējis garīgos orientierus, piedzīvo fizioloģiskas pārmaiņas (pubertāte, klimaktērijs), atlaists no darba, ko sāpīgi pārdzīvo u.c. krīzes. Tādi cilvēki ir parastais sektu ieguvums. Kādēļ sektas ir bīstamas sabiedrībai un valstij? Tās: 1. vecākiem atņem bērnus un tos naidīgi noskaņo pret ģimeni; 2. izposta ģimenes, aizvilinot vienu no laulātajiem – to, kurš vieglāk iespaidojams; 3. iznīcina cilvēka personību, to pārvēršot paklausīgā vergā; 4. kontrolē cilvēka uzvedību un jūtas, to pārvēršot bezdomu radījumā, kurš automātiski atkārto sektas doktrīnu; 5. bieži liek ubagot vai izkrāpt līdzekļus sektas idejas vārdā; 6. bieži – militāri bruņojas, tā apdraudot valsts drošību; 7. apmelo valsti un Baznīcu; 8. pazemo cilvēka cieņu – to izmanto seksuāli un materiāli; 9. apdraud cilvēka veselību un dzīvību (destruktīvas sektas, piem., sātanisti, upurē Sātanam cilvēkus); 10. rada antisociālu vidi – sektanti ir opozīcijā sabiedrībai un valstij. Valsts pienākumi cīņā ar sektām. Jebkurai valstij ir pienākums saviem pilsoņiem garantēt publisku drošību, kārtību, veselību un tikumību, aizsargāt tos pret sektantu uzbrukumiem un tīkojumiem. Kā to veikt? Pirmkārt, pilnīgi nepieciešama reliģijas un kristīgās ētikas (ticības) mācība skolās, lai bērni iegūtu elementāras garīgas pamatzināšanas, jo 90% no sektās iesaistītiem jauniešiem, nekad – ne ģimenē, ne skolā nav ieguvuši priekšstatu par ticību, Baznīcu, Dievu, pasaules reliģijām. Tam pievienojot pusaudžiem raksturīgo dumpi pret autoritātēm – vecākiem, skolu, Baznīcu, var rasties auglīga augsne naidam un vilšanās sajūtai, tieksmei pievērsties citām autoritātēm – asociālām (sektas), kriminālām (noziedznieku bandas), subkultūrām (narkomānija, alkoholisms, utt.) Glābt tādu jaunieti bieži ir ļoti, ļoti grūti – īpaši tad, ja ģimenē nav bijuši skaidri garīgie jautājumi un morālās vērtības. Otrkārt, valstij palīdz starptautiskas organizācijas: Eiropas Padome 1992.g. izdevusi rekomendāciju nr. 1178, kurā kontekstā ar attiecīgu direktīvu Eiropas Savienības valstis aicinātas sektām un jaunajām reliģiskajām kustībām nepiešķirt reliģiskas organizācijas statusu automātiski. Eiropas Parlaments ir sapratis, ka pastāv tādas sektas, kuru organizatoriskās struktūrvienības neaprobežojas ar kādas konkrētas valsts teritoriju, nereti tās darbojas visā pasaulē, pārkāpjot cilvēktiesību normas un veicot noziedzīgus darījumus. Eiropas Padomes eksperti sektu darbības arsenālā atzīmē šādus noziegumus: 1. cilvēku nolaupīšana, tirdzniecība ar viņiem (piem., sekta “Ģimene”); 2. seksuāla ekspluatācija (“Ģimene“); 3. nelikumīga brīvības atņemšana (visarionieši); 4. spīdzināšana (sātanisti); 5. kūdīšana uz vardarbīgām akcijām (“Jaunā paaudze”); 6. rasisma sludināšana; 7. nodokļu nemaksāšana; 8. nelikumīga kapitāla pārvietošana (saentologi); 9. ieroču un narkotiku tirdzniecība (mūnieši); 10. pārkāpumi darba likumdošanas jomā un nelikumīga ārstniecības piekopšana (saentologi, “Kristīgā zinātne”)    SEKTAS MŪSDIENU LATVIJĀ 1. Sātanisti. Ļoti bīstama sekta. Sātanisms ir okultisma visatklātākā forma, izpaužas Sātana pielūgsmē vai sātaniskos rituālos – piem., melnajā misē, tās nolūks ir panākt kāda cilvēka nāvi. Sātanistu vidē ir izplatītas slepkavības un pašnāvības, cilvēku vai dzīvnieku asiņu dzeršana, homoseksuālisms un lesbisms, seksuālas orģijas, vardarbība un spīdzināšana. Rīgā 1997.g. nogalē notika vairākas dīvainas slepkavības, kurās upuriem tika izņemta sirds. Tās tiek atstātas uz sātanistu sirdsapziņas. 1995.g. Liepājā notiesāja divus sātanistus par divu cilvēku slepkavību. Uz viena upura vēdera un slepkavības vietā dzīvoklī bija uzzīmēta ar apli apvilkta piecstaru zvaigzne – sātanisma simbols. Rīgā velna pielūdzēji jeb sātanisti ir darbojušies vienmēr. 90 gadu vidū darbojās naktsklubs “Hell Fire” (elles uguns), tas nodega mīklainos, līdz šim nenoskaidrotos apstākļos gaišā dienas laikā. Sātanisti Latvijā nav reģistrēti kā reliģiska organizācija valsts iestādēs un to skaits nav zināms. Ir ziņas par viņu veikto sātanisma  propagandu mācību iestādēs. Bīstamība: ārkārtīgi bīstama sekta, kas izdarījusi visnecilvēcīgākos noziegumus Sātana vārdā. 2. Krišnaīti. Rietumos pastāv no 1966.g., to dibināja budistu mūks Svamī Prabhupāda, dzīves veids un filosofiskā pārliecība balstās Indijas senajās Vēdās. Latvijā Krišnas apziņas biedrība darbojas kopš 1979.g., reģistrēta 1989.g. Krišnaītu kopskaits ir apm. 2000, darbojas garīgais seminārs un klosteris. 2 draudzes – Rīgā un Jūrmalā. Šķietami nevainīga darbība: monotona meditatīvās lūgšanas  Harē Krišna, Harē Krišna atkārtošana, vienkārša un askētiska dzīve – uzturā netiek lietota gaļa, zivis, olas, apreibinošas vielas – alkohols, tabaka, krišnaīti nepiedalās azartspēlēs, uztur veģetāru ēdienu restorānu, sniedz palīdzību no ieslodzījuma atbrīvotajiem. Taču Harē Krišna  skolās ASV un Indijā krišnaītu mūki un citi kustības sekotāji bērnus regulāri situši un izmantojuši homoseksuāli, lieguši medicīnisko palīdzību. Šie fakti atklājās 1996.g. Krišnaīti Latvijā ir reģistrēti valsts iestādēs kā reliģiska organizācija. Bīstamība: tipiska Austrumu reliģiju maldu sekta.  3. Satja sai babaisti. Satja Sai Babas dibināta hinduisma sekta, kas pretendē uz visu pasaules reliģiju labākā kvintesenci – savā būtībā tā līdzinās daudzām līdzīgām kustībām, kuru mācības ir tikai šizofrēniskas kompilācijas un izdomājumi. Tulkojumā no sanskrita Satja nozīmē “īstenība”, Sai – “māte” un Baba – “tēvs”, tātad “īstenais tēvs un māte”. Saviem sekotājiem Sai Baba nozīmē dievu un reālu brīnumdari, ko pavada stāsti par viņa parapsiholoģiskajām (okultajām) spējām un “brīnumiem” – piem., spēju materializēt dažādus priekšmetus, sākot ar svētajiem pelniem, līdz pat masīviem zelta lingamiem (lingama – dzimumloceklis), kurus tas izvelkot no savas mutes. Piekritēju skaits Latvijā – apm. 10 Nav reģistrēti kā reliģiska organizācija. Bīstamība: Austrumu reliģiju maldu sekta ar pašieceltu mesiju. 4. Kustība New Age (Jaunais laikmets).  Pretrunīga kustība, kas nav sekta, bet no tās bieži rodas sektas. New Age radīts, lai Dievu aizstātu ar dievību vārdā cilvēce, kas ar kvantu evolūcijas lēciena palīdzību iegūs īpašības, kuras agrāk piemita tikai Dievam. Pirmsākumi nāk no Helēnas Blavatskas – okultistes un teozofijas biedrības dibinātājas. Mūsdienās New Age  iedalās okultajā un humānistiskajā novirzienā. New Age dogmas ir pašizdomātu un aizgūtu ideju sintēze: ir tikai viena dievība – cilvēce; cilvēce ir laba; ļaunais ir nepareiza īstenības uztvere; viss ir relatīvs; pārmaiņas vienmēr ir uz labu, un šī apziņa atrisinās visas problēmas.  Ļoti bīstama sekta: ar hipnozes, maģisku rituālu, autogēnā treniņa, monotonas dziedāšanas un neprātīgas dejošanas palīdzību tiek mainīta sekotāju apziņa. Tiek piekoptas burvestības, ticība citplanētiešiem, kas daloties savā pieredzē ar kustības sekotājiem. Rietumeiropas Zaļā partija, kas pārstāvēta arī Eiropas Parlamentā,  ir izteikti jaunlaikmetiska – cīnās par abortu neierobežošanu un homoseksualitāti kā normālu dzīvesveidu.  5. Latvijas apvienotās evaņģēliskās “Dieva draudzes”.Latvijas sekta, ko vada vairākkārtīgi tiesāts recidīvists, pašiecelts “bīskaps” Ārijs Roslēvičs. Pavisam ir 3 draudzes – Kuldīgā, Talsos-Sabilē, Skrundā. Oficiālais sektas ticības pamats ir Bībele, ticība Jēzus otrreizējai atnākšanai, kristīšana ar pagremdēšanu. Bīstamība: sekta šķeļ ģimenes, piesavinās sektantu īpašumus, kurina naidu pret Baznīcu un nodarbojas ar skaļu, melīgu pašreklāmu. Ā. Roslēvičs 1992.g. un 1993.g. saņēma brīdinājumus no Reliģijas lietu departamenta par nekorektiem un apvainojošiem izteicieniem pret citām konfesijām. Sekta izmanto vienkāršu metodi piekritēju vervēšanā – nopulgo tradicionālās reliģiskās konfesijas, izraisa negatīvas emocijas un tad norāda risinājumu – iestāšanos sektā. Sludina drīzu pasaules galu, darbība agrāk vai vēlāk var izpausties visai bīstamā veidā. Draudzes reģistrētas 1990. un 1991.g. 6. “Jehovas liecinieki”. Sekta radusies 1872.g., atšķeļoties no 7.dienas adventistiem. Neatzīst Jēzus Kristus dievišķo būtību, Svēto Garu kā atsevišķu Personu un Trīsvienību. Uzskata, ka Dieva vienīgais vārds ir Jehova, glābšanas idejās tiek uzsvērta Dieva vārda pareiza izruna, ko viņi, Jehovas liecinieki, esot pareizi atšifrējuši no Vecās Derības. Sektas izveidotāji Ruterfords un Rasels daudzkārt pareģojuši pasaules galu: 1877., 1889., 1894., 1904., 1914., 1915., 1917., 1920., 1931., 1939., 1940., 1941., 1946., 1955., 1966., 1969., 1975., 1980.  g., kas vien pierāda maldu garu darbību, kas vada sektu. Bībelē ir teikts: katrs, kas pravieto un viņa pravietojums nepiepildās, ir viltus pravietis. Rasels nekad nav mācījies augstākajās mācību iestādēs un bija pilnīgi nezinošs Bībeles oriģinālvalodās – senebreju un grieķu. Tā kā Jehovas liecinieku teoloģiskās aplamības ir apgāžamas ar jebkuru labu Bībeles tulkojumu, sekta izdeva savu Bībeles tulkojumu, kurā neskaitāmi panti ir rupji sagrozīti, lai atbilstu doktrīnai. Tulkošanas komisija, izņemot vienu tās locekli, nepārvaldīja Bībeles valodas, bet tas pats vienīgais ebreju valodu bija apguvis pašmācības ceļā.  Jehovas liecinieki saviem sekotājiem aizliedz pārliet asinis (skandalozais gadījums - Rīgā nomira kāda sektantu meitene – vecāki kategoriski aizliedza izdarīt asins pārliešanu), svinēt dzimšanas dienas, svētkus (arī Ziemsvētkus, Lieldienas u.c. Baznīcas gada dienas), spēlēt piem., dambreti, šahu un piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Pēc ASV vēstniecības spiediena reģistrēta kā reliģiska organizācija 1998.g.  Bīstamība: sekta sūta savus sekotājus misijas darbā, uzmācīgi un uzbāzīgi sludina savas maldu mācības, pārkāpj dzīves vietas neaizskaramību, ko garantē likumi. 7. Visariona sekta “Pēdējās derības baznīca”. Krievijas  sekta.  Tās vadītājs un dibinātājs  Sergejs Torops, saukts Visarions  strādājis par milici un 1990.g.  (pēc sektas izteikumiem) esot apskaidrots. Sekotāju kopējais aptuvenais skaits – 10.000 Krievijas varas iestādes visarioniešus klasificē kā totalitāru (destruktīvu) sektu. Visariona sastādītā Pēdējā derība ir kosmoloģijas, kristietības un jogas sajaukums. Tiek piekopta stingrā diēta, bieži adepti nomirst badā. Ir gadījumi, kad  netiek sniegta medicīniskā palīdzība, paļaujoties uz Dieva ziņu, rezultātā sektanti nomirst. Sekta Krievijā reģistrēta ar nosaukumu Pēdējās derības baznīca. Sektanti 1994.g.  pēc Visariona norādījuma pārdeva savus īpašumus un apmetās uz dzīvi Krasnodaras rajonā, lai uzceltu ideālo pilsētu. Tās celtniecība var slikti beigties, jo Visarions attaisno pašnāvību un pasākuma neizdošanās gadījumā ir reāla kolektīvas pašnāvības iespēja. Iespējama visarioniešu un pašnāvnieciski orientētās Baltās brālības apvienošanās. Rīgā Pēdējās derības draudze reģistrēta 1996.g. Bīstamība: graujoša sekta ar pašnāvnieciskām tendencēm. 8. Saentologu  sekta. Nodibināta ASV 1958.g., tās izveidotājs Habards sevi pasludinājis par mesiju. Bieži pieķerts finansu mahinācijās un slepenos rīkojumos sagrābt valsts varu. Saentoloģiju raksturo tumši ekonomiski darījumi un pseidoreliģiska dziedināšana. Saentoloģija ir reliģijas, psiholoģijas un spiritisma sajaukums, propagandē daudzdievību un tās idejas cēlušās no neosātanisma – Habards uzturēja sakarus ar sātanistu organizācijām. Sekta piedāvā ārstēšanu jeb auditingu – piespiedu hipnozi, kuras laikā auditors iztaujā pacientu un ar psiholoģisku triku palīdzību piesaista sev, uzzinot pat visintīmākās lietas. Pēc piedalīšanās auditingā cilvēki tiek iedalīti parastajos un štata darbiniekos (pēdējos iekļauj organizācijas struktūrā), tā par sektas dalībnieku var kļūt, pašam neapzinoties. Ļoti augstās cenas par auditingu iedzen nesamaksājamos parādos, piem. OT auditinga 12,5 stundas maksā 6080 dolārus. Sektas darbību raksturo krāpšana, miesas bojājumu nodarīšana un personības apspiešana, kas jau ir kriminālas organizācijas pazīmes. Pēc Habarda pavēlēm sektanti iefiltrējas valdībās un valsts pārvaldes organizācijās, lai augstas amatpersonas pārvilinātu pie saentologiem, bijuši arī panākumi. Vācijā saentologi atzīti par reālu draudu sabiedrībai. Kāds bijušais saentologs liecina,ka sektai ir savi iekšēji likumi, tiesas, sava valdība, policija un koncentrācijas nometnes. Tā maskējas kā baznīca, bet patiesais mērķis ir iegūt valsts politisko un ekonomisko varu. Saentologi vada WISE  (saentologu uzņēmumu pasaules institūtu) – globālu, grūti saredzamu tīklu, kurš ietekmē ekonomiku un politiku, cenšas izārdīt no iekšpuses un pārņemt uzņēmumus, kuri stājas ar viņiem darījumos. Būtībā saentoloģija ir milzīgs ekonomisks koncerns, kurš nodarbina savus sekotājus 12 stundas dienā un ilgāk par smieklīgu samaksu. Kādā saentologu direktīvā ir teikts: Ar saentoloģijas palīdzību jāpārņem ekonomika visā pasaulē, katrā firmā pilnīgi jāievieš Habarda pārvaldes tehnika, un nav svarīgi, vai runa ir par saentologiem vai nē. Saentologi pret saviem biedriem lieto psiholoģisku teroru, kas saistīts ar kriminālām ekonomiskām darbībām. Tiek reklamēts, ka populāras personas – piem., Holivudas aktieri Toms Krūzs un Džons Travolta esot saentologi. Viņus, tāpat kā citus šīs kustības piekritēju miljonus piesaista sarežģītu problēmu izklāsts žargonā un “kovboju” humoriņš, atbildot uz filosofiskas dabas jautājumiem. Tas ir speciāls saentologu paņēmiens, kuri apgalvo, ka garīdznieku nogurdinošie sprediķi vairs nevienu nesaista. Latvijā reģistrēts saentologu “Rīgas centrs “Dianētika””. Saentologu skaits Latvijā – apm. 50 Bīstamība: ārkārtīgi bīstama sekta ar sātanisku novirzienu, var nodarīt ļoti lielu kaitējumu Latvijas iedzīvotājiem un valstij. 9. Brahma Kumaris jeb Brahmas meitas. Kustību izveidojis kāds Lekhs Rajs no Pakistānas 1937.g., sekotājas bijušas galvenokārt sievietes, kuras tika pavedinātas, bijušas apsūdzības L.Raja seksuālos kontaktos ar saviem piekritējiem. L.Rajs vīzijās redzējis augstāku dvēseli – Šivu  (destrukcijas dievs hinduismā, būtībā – Sātans), kultā tiek pielūgts Šiva Baba. 1952.g. izveidots kustības oficiālais centrs Brahma Kumaris World Spiritual University (BKSWSU), tā nav akadēmiska mācību iestāde, bet tipiska destruktīva reliģiska organizācija, maskēta ar “garīgas universitātes” nosaukumu. Indijā esot 325, bet rietumos – 70 šo centru. Savos pasākumos Brahma Kumaris  var citēt pat Bībeli, lai maldinātu publiku, rīkot klasiskās mūzikas koncertus un melīgi uzdoties pat ANO struktūru. Sektai ANO simbolikas lietošana ir aizliegta. Sekta izdevusi Pasaules miera hartu, propagandētie priekšnosacījumi mieram ir attīrošā uguns un kodolkara holokausts. Lai rastos jaunā pasaule, vecā esot jāiznīcina ar svēto uguni – kodolkaru. Pēc Brahma Kumaris  mācības, pieķeršanās radiniekiem un vecākiem ir līdzvērtīga mantkārībai un dusmām. Brahma Kumaris  ir vairāku reliģiju apvienojums: hinduisma priekšstati kopā ar ezoterisku gnosticismu. Brahma Kumaris aizliedz normālas seksuālas attiecības starp laulātajiem, ja viens no tiem nepieder sektai, vervē galvenokārt sievietes, kuras nav sevi piepildījušas dzīvē,  vai vientuļas sievietes  ar lielām psiholoģiskām problēmām un kompleksiem, dodot tām aktīvas sabiedriskas dzīves ilūziju apmaiņā pret uzticību kultam. Reģionālās struktūrvienības (arī Latvijā) iestudē leļļu teātra ludziņas, attēlojot zelta laikmetu. Latvijā ir reģistrēts Brahma Kumaris pasaules garīgās universitātes Latvijas Centrs. Piekritēju skaits Latvijā – apm. 30 Bīstamība: totalitāra sekta ar sātanisku ievirzi, galējs fanātisms, ģimeņu šķelšana, bērnu kūdīšana pret vecākiem. Tos, kuri izlemj pamest sektu, pakļauj vajāšanām, psiholoģiskiem uzbrukumiem, apvainojumiem, apmelojumiem un izrēķināšanās draudiem.             10. “Kristīgā zinātne”. Sekta kā protestantu reliģiska organizācija, izveidojusies ASV 19.gs. 70.gados. Pamatprincips: cilvēka izārstēšana iespējama tikai ar ticības palīdzību, pilnībā noliedzot medicīniskas aprūpes nepieciešamību. Sekta darbojas uz metafiziska panteisma un fiziskas dziedināšanas pamatiem. “Kristīgo zinātni”  nodibināja Mērija Edija Beikere, uzrakstot grāmatu Zinātne un veselība: Svēto Rakstu atslēga, ko pasniedza kā atklāsmi no Dieva. Grāmatā noliegta medicīna, ārsti un zāles, jo sāpēm, ciešanām un slimībām esot tikai iedomu raksturs. “Kristīgā zinātne”  gūst panākumus ar šķietami kristīgo raksturu, lai gan patiesībā ir 19.gs. gnosticisma un panteisma sajaukums ar uzsvaru uz ķermeņa ārstēšanu, pielietojot apšaubāmu objektīvās, materiālās realitātes noliegšanu. “Kristīgās zinātnes” mācībā ir pilnīgi sarauta saikne starp fiziskās realitātes objektīvo pasauli (matēriju) un  pārdabiskās  eksistences garīgo pasauli (prātu), sekotāji uz reliģiozitātes pamata tiek novesti šizofrēnijas stāvoklī, liekot ignorēt savas izjūtas un uztveri, piespiežot ticēt materiālās pasaules neesamībai. “Kristīgās zinātnes”  pārstāvjiem kontakts ar fizisko pasauli ir nāvējošs, viņi no tā izvairās. Būtībā tā ir neapzināta emociju apspiešana, kas vērsta uz sajūtu bloķēšanu. Latvijas Ārstu biedrība uzskata, ka “Kristīgās zinātnes” pamatdarbība – dziedināšana bez medikamentu palīdzības ir pretrunā ar Latvijas republikas likumdošanu un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas kodeksu. Bīstamība: maldu sekta, kuras piekritēji kategoriski atsakās no medicīniskas palīdzības, kas var izraisīt to nāvi. Latvijā “Kristīgai zinātnei”  ir apm. 80 sekotāju un tā nav reģistrēta valsts iestādēs kā reliģiska organizācija. 11. Mūnieši. Sekta, saukta arī Svētā Gara asociācija pasaules kristietības apvienošanai vai Apvienošanās baznīca, to izveidojis dienvidkorejiešu evaņģēlists San Mjang Mūns 1954.g., kurš sevi pasludinājis par mesiju, jo 16 gadu vecumā esot saņēmis atklāsmi  par savu dievišķīgo sūtību – pabeigt pasaules pestīšanu, no 1946.g. pavēlēja sevi dēvēt par San Mjang Mūnu – tulkojumā “mirdzošā saule un mēness”. Tiesāts par nodokļu nemaksāšanu un izlaidīgu dzimumdzīvi, bieži gadījumi, kad sievietes tikušas attīrītas  caur dzimumaktu ar mesiju Mūnu. Kopā ar savu pašreizējo sievu Mūns skaitās sektas vecāki – Tēvs un Māte. Mūnisms ir dīvains kristietības, puritāniskas morāles un Austrumu filosofiju sajaukums, tā pamatprincips: cilvēkus var atpestīt tikai Mūna dotā svētība, kuru iegūst, salaulājoties ar sektas izraudzītu partneri. Laulības noslēgšanas ceremonija ietver normālai cilvēku sabiedrībai nepieņemamas lietas – paša Mūna asiņu piliena izšķīdināšanu vīnā, ko dzer laulību ceremonijas laikā, ļauno garu izdzīšana, ko izdara jaunlaulātie, viens otram sitot ar nūjām u.tml. Mūnieši  vervē galvenokārt nenobriedušus jauniešus un sociālu grūtību nomāktus cilvēkus, parast pievilinot ar bezmaksas svešvalodu kursu un svešvalodas prakses ārzemēs piedāvājumiem, ko arī sniedz. Pēc tam seko rafinēta ilgstoša psiholoģiska un psihotropa apstrāde un cilvēks tiek neatgriezeniski iesaistīts sektā, kurā viņam jāveic kalpošana: ziedojumu vākšana, literatūras izplatīšana, fizisks darbs. Latvijā ir reģistrētas mūniešu organizācijas Sievietes par mieru visā pasaulē  un CARP. Piekritēju skaits Latvijā – apm. 100 Bīstamība: ļoti bīstama sekta, kas šķeļ ģimenes, aizvilina jauniešus, kuri pamet mājas, ģimenes, mācību iestādes. Mēģinājumi izkļūt no mūniešiem nereti beidzas ar nervu sabrukumu vai pat pašnāvību. 12. “Ģimene” (“Dieva bērni”). Sociāli ļoti bīstama sekta, to 1968.g. izveidoja tolaik ASV dzīvojošais Deivids Bergs, līdz 1979.g. sekta saucās Dieva bērni. Tās pamattēze ir: par Dieva dēlu un meitu var kļūt, tikai stājoties dzimumsakaros ar citiem sektas locekļiem. Turklāt sektas locekļi ne vien piekopj jebkura veida grupveida seksu savā starpā, bet iesaista tajā arī savus mazgadīgos bērnus. Par sektas pilntiesīgu locekli kļūst tikai tas, kurš visu savu īpašumu nodevis sektas rīcībā, tāpēc sievietes sektā tiek piespiestas stāties seksuālās attiecībās ar bagātiem vīriešiem, lai viņus piesaistītu sektai. Lai savai darbībai piešķirtu publicitāti un ārēju respektablumu, “Ģimene” rīko publiskus pasākumus un labdarības koncertus. Par šim akcijām sektanti vāc labvēlīgas atsauksmes, kas turpmāk tiek izmantotas propagandas nolūkos. Sekta sabiedrības un varas struktūru spiediena rezultātā ir pametusi ASV un sniegusi formālu paziņojumu par atteikšanos no seksa ar bērniem, taču “Ģimenes” dzīvokļos tika atrasti bērnu pornogrāfijas materiāli, dažādās valstīs (arī Krievijā) sektas locekļi ir notiesāti par pedofīliju. Bīstamība: prettiesiska, sevišķi bīstama sekta ar orģiastisku, pretdabīgu darbību. Iespējams, ka sekta darbojas arī Latvijā – Jūrmalā. 13. “Jaunapustuļu baznīca”.  Sektu izveidojis kāds Londonas mācītājs Edvards Ervings, kuru izslēdza no draudzes. Viņš nodibināja savu draudzi, kura sludināja, ka tradicionālie kristieši ir daudz grēkojuši un novērsušies no Jēzus Kristus mācības. Tika izteikti pravietojumi  - Dievs viņus ir izredzējis par 12 apustuļiem, lai viņi pasauli sadalītu apgabalos un to sagatavotu Jēzus Kristus atkalatnākšanai. Svētais Gars varot izpausties tikai caur viņiem un vienīgi viņi varot izlemt, kas ir patiesība un kas nav. Sākotnēji jaunapustuļi sevi sauca par Katoliski apustulisko baznīcu  un ļoti vēlējās sasniegt vienotību, taču tas viņiem neizdevās. Tika sludināts, ka Kristus otrreizējā atnākšana notiks jaunapustuļu bīskapa Gotfrīda Bišofa laikā, tā kļuva par sektas dogmu, par kuru neviens nedrīkstēja šaubīties. Apšaubītājus nolādēja un izslēdza no baznīcas. Bišofs mira 1960.g. un Kristus nebija atnācis, kas jaunapustuļiem bija liels nepatīkams pārdzīvojums, jo atklāsmi par Kristus atnākšanu viņa dzīves laikā bija saņēmis Bišofs pats. Vēlāk tika paziņots, ka Bišofs nav kļūdījies, vienkārši Dievs esot mainījis savu plānu. Jaunapustuļi piesaista ar ciešu savstarpēju draudzību un ģimeniskumu. Viņiem nav ne īpašu apmācību vietu, ne semināru, ne skolu. Iesaistīšanai sektā tiek izmantota savstarpēja draudzība. Sektanti dzīvo patiesi godīgu dzīvi, dievkalpojumi ir ļoti vienkārši. Jaunapustuļu baznīca atbilst to cilvēku vajadzībām, kuri kaut kādā ziņā ir vīlušies apkārtējos cilvēkos un sabiedrībā, tomēr saglabājuši ētisko orientāciju un vēlas stingri norobežoties no pārējās sabiedrības un Baznīcas. 14. Mormoņi jeb Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca. Sektu pagājušā gadsimtā nodibinājis bijušais spiritists un brīvmūrnieks Džozefs Smits, kurš apgalvoja, ka viņam parādījies eņģelis un licis atrast zelta loksnes ar zaudētu “svētu tekstu”. Tā tika sarakstīta Mormona grāmata, ko mormoņi uzskata par svētajiem rakstiem. Mūsdienu mormonisms ir atkāpies no tās un apgalvo, ka mūsu planētu pārvalda trīs dažādi dievi, diviem ir ķermeņi un tie kādreiz bija cilvēki un kļuva par dieviem, jo bija uzticīgi mormoņu mācībai.  Mormoņi uzskata, ka ir daudzi miljoni šādu dievu un katrs mormoņu vīrietis var kļūt par dievu un apdzīvot pasaules kopā ar savām sievām, ka Dievs  Tēvs kādreiz esot bijis parasts cilvēks, tāds pats kā mēs, bet caur noteiktu attīstības ceļu (ievērojot mormoņu likumus un sakramentus), kļuvis par Dievu un joprojām saglabā miesu un kaulus, ka Viņam esot tēvs, vectēvs utt., ka Jēzus Kristus ir tikai mūsu vecākais brālis, ka Baznīca esot atkāpusies no patiesības un Bībelē trūkstot daudz skaidru un dārgu nodaļu,  ko papildinot Mormona grāmata, kas esot tikpat svēta kā Bībele, un pestīšana esot tikai mormonisma piekritējiem utt. Latvijas mormoņu pirmā dievkalpojuma sapulce notika Rīgā 1998.g. septembrī. Bīstamība: pretencioza sekta ar brīvmūrniecisku ievirzi. Sektas vienmēr atsaucas uz ticības brīvību, taču nekaunīgi pārkāpj pilsoņu tiesības un apziņas brīvību, personīgās dzīves neaizskaramību mājās un uz ielas, uzmācoties ar savu propagandu un literatūru. Sevišķi izceļas Jehovas liecinieki, tie sastāda pilsētu plānus, pēc kuriem apstaigā dzīvokļus un mājas, vācot ziņas par dzīvesveidu, veselību, interesēm, attieksmi pret sektu utt., uzbāžas sabiedriskā transporta pasažieriem, dežūrē sabiedriskās vietās. Jebkuru nelūgtu ciemiņu mēs varam atraidīt – kā uz ielas, tā sabiedriskajā transportā un mājās, tās ir mūsu likumīgās tiesības, jo nevienam, izņemot valsts varas pārstāvjus ar attiecīgām pilnvarām, nav atļauts pārkāpt mūsu mājas slieksni, ja to nevēlamies. Sektanti nekaunīgi izmanto cilvēka biklumu un apmulsumu, lai ielauztos viņa personīgajā dzīvē. Sektanti-vervētāji tiek speciāli apmācīti un viņu mērķis ir kristieši no tradicionālajām konfesijām, talantīgi, enerģiski jaunieši, valsts ierēdņi, kultūras darbinieki, uzņēmēji. Sektās iesaistīti, tie pamet ģimeni, darbu, izglītību, darbavietu, pašcieņu, lai kalpotu kādam mesijam, vadonim, guru. Sektanti ir kā vēža šūnas novājinātā organismā, sektu mērķis ir politiskās un ekonomiskās varas pārņemšana,  maldu mācības vardarbīga uzspiešana – piem., krišnaīti plāno pasaulē izveidot kastu sistēmu kā nacismā un boļševismā, bet nepaklausīgos – iznīcināt, saentologi –pārņemt varu un izskaust visu, kas nesaskan ar viņu idejām. Neaizmirsīsim, ka sektanta personā mūsu priekšā stāv robots, kurš nāk faktiski no mafiozas struktūras, kuru saliedē dzelžaina disciplīna un bezierunu paklausība sektas vadībai. 10 JAUTĀJUMI SEKTANTIEM, KURI MŪS CENŠAS SAVERVĒT  Kā atbildēt sektantiem? Filosofijas doktors Aleksandrs Dvorkins iesaka uzdot 10 jautājumus, ar kuriem 90% gadījumu var sektantu “atšifrēt”. Uzdodiet tos un vervētājs centīsies no jums “atkratīties”, jo nespēs dot skaidras atbildes. Atskanēs: mēs tikai cenšamies palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no viņu problēmām, mēs tikai gribam jūs uzaicināt uz interesantu semināru (konferenci, sanāksmi, svētsapulci) utt., mēs saprotam jūsu skeptisko attieksmi pret mums.  Vispirms tieši pajautājiet – vai sektas dibinātājs ir krimināli sodīts? (visbiežāk – ir!) , atbildes vietā dzirdēsiet garu monologu, ka izcili vadoņi, piem., Jēzus Kristus arī ticis vajāts un sodīts, apsūdzēts par draudzību ar sabiedrības zemākajiem slāņiem utt. Te laipni, bet uzstājīgi pārtrauciet sarunu biedru un paskaidrojiet, ka jūs neuzdevāt jautājumu par Jēzus dzīvi, bet gribat saņemt konkrētu un godīgu atbildi uz savu jautājumu. Ja vervētājs no tās izvairās, skaidrs, ka viņš melo vai cenšas nepatīkamo faktu noklusēt. Nekādā gadījumā nedodiet savu adresi vai tālruņa numuru, ja gribat iegūt papildus informāciju – palūdziet to viņam, lai turpmākās satikšanās notiek pēc jūsu iniciatīvas, vai nenotiek vispār. Atcerieties, ka situāciju jākontrolē jums un jebkurā mirklī varat pamest savu sarunu biedru vai tam palūgt nekavējoties atstāt telpas. Atcerieties – jūsu priekšā ir sektas upuris, kuram, iespējams, vajadzīgi norādījumi par viņa maldiem un garīga palīdzība. Tātad, 10 jautājumi: Cik ilgi jūs esat savas grupas loceklis? Svarīgi pašā sākumā uzzināt, ar ko jums ir darīšana. Jo jaunāks, jo nepieredzējušāks un iespēja, ka viņš sāks melot, ir mazāka. Izlocīšanās un stomīšanās  gadījumā pajautājiet – kādēļ viņš pats sev nav spējis noskaidrot tik vienkāršu jautājumu? Vai jūs gribat mani savervēt kādā organizācijā? Visbiežāk vervētājs atbildēs: nē, jūs man iepatikāties, un es gribu jums pastāstīt par mūsu mācību, metodēm, organizāciju. Tālāk viss atkarīgs no jums – vai jūs man piekritīsiet, vai nē. Iegaumējiet šo atbildi – tiklīdz jūs sāk vervēt, atgādiniet to un laipni, bet noteikti palūdziet likt sevi mierā. Vai jūs varat minēt visu organizāciju nosaukumus, kas saistītas ar jūsu grupu? Tā jūs noskaidrosiet, vai vervētājs nenāk no totalitāras sektas – mūnistiem, saentologiem, sātanistiem (tie dažreiz slēpjas aiz rokmūzikas draugu biedrības izkārtnes). Ja vervētājs saka neesmu par to informēts, palūdziet, lai noskaidro, ja vajadzēs – piezvanīsiet viņam nākošajā dienā, ja saka: tādu organizāciju nav, bet jūs noskaidrojat, ka viņš ir melojis, tad tas būs vislabākais iemesls viņam parādīt durvis. Neuzdodot šo jautājumu, jūs riskējat neatklāt melus. Nosauciet jūsu grupas dibinātāju, vai, ja tas miris, augstāko vadītāju. Pieprasiet maksimāli skaidru un pilnīgu atbildi. Nevēlēšanās atbildēt norāda, ka sektas vadītājs ir pietiekoši skandalozs. Izvairoties, var tikt nosaukts sektas vietējās nodaļas vai pilsētas grupas vadītāja vārds. Pieprasiet, lai nosauc sektas vadītāja vārdu. Iespējams, ka to izdzirdot, jums viss būs skaidrs un turpmākā saruna kļūs lieka. Pastāstiet par jūsu organizācijas vadītāja pagātni, izglītību, sodāmībām. Ja ir tiesāts, tad par ko? Ļoti labs jautājums, jo tas noskaidro, vai sektas vadonis ir tas, par ko viņš uzdodas. Piem., pirmais mormonis Džozefs Smits sāka kā garu izsaucējs – spiritists un apslēptu mantu meklētājs; Jehovas liecinieku  “ciltstēvs” Čarlzs Rasels no 11 gadu vecuma bija sīktirgotājs; krišnaītisma pamatlicējs Svamī Prabhupāda bija sekmīgs uzņēmējs, kas pēc aiziešanas pensijā materiālo pasauli pasludināja par ilūziju; saentoloģijas dibinātājs Rons Habards nespēja pabeigt augstskolu, bija iejaukts netīrās finansu mahinācijās; mūniešu  izveidotājs San Mjang Mūns sēdēja cietumos Korejā un ASV par nodokļu nemaksāšanu un izvirtību; apvienoto evaņģēlisko Dieva draudžu  “bīskaps” Ārijs Roslēvičs ir izsaimniekojis skolu inventāru, sodīts par krāpniecību un bēguļojis no milicijas. Vērts noskaidrot, cik reizes sektas vadonis ir šķīries un kādas ir viņa attiecības ar gados jaunām sektas loceklēm – piem., sektas “Ģimene” dibinātājs Deivids Bergs vecumdienās  jaunu meiču sabiedrībā kolekcionē pornogrāfiskus videomateriālus par saviem sektas locekļiem; “miera cīnītājam” San Mjang Mūnam Korejā pieder rūpnīca, kurā ražo triecienšautenes un citu militāru produkciju utt. Iespējams, ka sektants arī nezin sektas vadoņa pagātni, tad jājautā: kādēļ tu ziedo dzīvi cilvēkam, neko par viņu iepriekš nenoskaidrojot? Atcerieties: Baznīca sniedz pilnīgu informāciju par sevi un aicina iekļauties draudzē tikai tad, ja cilvēks ir tam gatavs, toties sekta vēlas savervēt cilvēku, pirms viņš iegūst būtisku informāciju par to. Kam jūsu grupa tic? Vai tā uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus, ka cilvēku drīkst krāpt it kā viņa paša labā? Vervētājs tūlīt nesāks izklāstīt sektas mācību. Viņš mēģinās modināt ziņkāri, lai jūs iesaistītu: noklausīties lekciju, noskatīties filmu, piedalīties semināra, t.i., ievilkt “savā teritorijā”, kur tam ir daudz lielākas iespējas. Ja vervētājs izvairās no šī jautājuma, skaidrs, ka viņš kaut ko slēpj. Jebkura Baznīcas konfesija ir spējīga īsumā izklāstīt savas ticības pamatus, tādēļ melīgs ir apgalvojums, ka īss izklāsts par grupu nav iespējams. Visbiežāk totalitārās sektās ir vairāki līmeņi – iesvaidītajiem (sektas vadībai), iekšējai lietošanai (vervētājiem), ārējai lietošanai – savervējamiem. Neļaujiet vervētājam novērsties no tēmas ar abstraktiem pašapzīmējumiem – mēs esam labi, cēli, godīgi, patiesi kristīgi utt. Tas ir mēģinājums aizmiglot acis un izvairīties no jautājuma. Ja noskaidrosiet, ka sniegtā informācija ir nepatiesa vai sagrozīta, skaidrs, ka vervētājs melo. Neuzķerieties uz āķa, ja sektanti teiks: daļu patiesības vajadzēja slēpt jūsu pašu dēļ, jo jūs ietekmēja informācijas līdzekļi vai Baznīca, jo tas nozīmē tikai vienu – sektas uzskats ir mērķis attaisno līdzekļus. Neviena sevi cienoša organizācija neņems talkā melus, lai palīdzētu cilvēkiem. Ja iestāšos jūsu organizācijā, vai man kaut kas būs jāmaina savā dzīvē? Vai man būs jāpamet mācības, darbs, jums jāziedo visi savi ietaupījumi un īpašums, jāsarauj attiecības ar saviem tuviniekiem un draugiem, ja viņi izteiksies pret šo manu lēmumu? Totalitāras sektas vervētājs visdrīzāk atbildēs, ka no jums nekas vai gandrīz nekas netiek prasīts un ka jūs varēsiet turpināt iepriekšējo dzīves veidu, tomēr vairumam sektantu šis ir ļoti nepatīkams jautājums  un liks tiem ieņem aizsargpozīciju. Tāpēc, uzdodot šo jautājumu, uzmanīgi vērojiet vervētāja reakciju. Pēc viņa atbildes pajautājiet, ar ko viņš pats nodarbojās, pirms iestājās sektā un ar ko viņš nodarbojas pašlaik. Varat izteikt šaubas, ja viņš apgalvo, ka ir retas profesijas pārstāvis, vai nosauc sevi par prestižas augstskolas studentu. Vēlreiz pajautājiet, vai viņa organizācijas pārstāvjiem ir atļauts melot. Ja vervētājs piedāvā bezmaksas kursus vai programmas, precizējiet, vai tiešām tās ir bezmaksas – vai pēc ievadkursa nevajadzēs maksāt aizvien vairāk un vairāk. Tas pats attiecas uz darba piedāvājumu ar īpaši izdevīgiem noteikumiem piem., iziet maksas sagatavošanas kursus, lai par “pazeminātu” maksu iegādātos preces pirmo partiju. Atcerieties, ka sektā bagāta kļūst tikai tās vadība un vervētāju vilinājumi ir pliks āķis. Vai jūsu organizācijas darbība nav apšaubāma? Kādus argumentus izsaka tie, kas izstājas no jūsu organizācijas? Jautājums, kas parāda jūsu sarunu biedra informētību un gatavību atklātam dialogam. Uzdodiet to ar mierīgu un draudzīgu smaidu un pārsteidzoši bieži jūs dzirdēsiet: ziniet, ir tādi savādnieki, kas mūs sauc par totalitāru sektu, apgalvo, ka mums visiem ir izskalotas smadzenes un dēvē mūs par zombijiem. Varat iedomāties? Vai tad es esmu līdzīgs zombijam ar izskalotām smadzenēm?  Uzdodiet pretjautājumu: “bet kā, jūsuprāt, jāizskatās zombijam ar izskalotām smadzenēm? kā viņš uzvedas?” Visdrīzāk jūsu sarunu biedrs jutīsies neērti, bet, uzstājot uz atbildi, viņš pazudīs. Ko jūs sakāt par bijušajiem jūsu organizācijas locekļiem? Vai jūs esat ar viņiem nopietni runājis par iemesliem, kādēļ tie jūs atstāja? Ja nē, kāpēc? Vai jūsu organizācija neļauj satikties ar tās bijušajiem locekļiem? Reakcija uz šo jautājumu atklāj ļoti daudz. Ikviena cienījama organizācija ar cieņu izturas pret cilvēka brīvību, savu locekļu tiesībām brīvi izstāties no tās un neaizliedz satikties ar tās bijušajiem biedriem. Sektām visbiežāk to pametušie ir nodevēji, ienaidnieki, atkritumi  utt. Sekta saviem locekļiem iedveš bailes no tiem, darot visu iespējamo, lai sektantus turētu tālāk no kritizētājiem. Pieredzējis vervētājs var atbildēt: jā, protams, daži man tuvi draugi ir aizgājuši no mums, lūdziet pastāstīt kaut ko sīkāk un jūs redzēsiet – jums melo. Vervētājs nespēs atbildēt uz jautājumiem kādus apsvērumus viņi min kā iemeslus, lai izstātos no jūsu organizācijas? un vai tagad, kad viņi jūs ir atstājuši, viņi ir laimīgāki, nekā tad, kad vēl bija pie jums? Nosauciet trīs lietas, kas jums nepatīk jūsu organizācijā un tās vadītājā!  Pats satriecošākais jautājums sektantam! Baznīcas konfesijās ticīgie atklāti kritizē savu vadību. Attieksme pret to ir dažāda, bet tas ir fakts. Toties sektants kritiku par savas sektas vadītāju, dibinātāju vai pašu sektu, kaut vai ļoti mērenu, atklāti neizsaka. Sektants ar izskalotām smadzenēm nekad sevi vai savu sektu neatzīs par nepilnvērtīgu – tāpat kā to nedara garīgi slims cilvēks. Bieži sektants ir zaudējis spēju kritiski vērtēt sev apkārt notiekošo, jo ir psihiski suģestēts. Uzdodot šo jautājumu, uzmanīgi vērojiet sektantu – viņš sāks stomīties un izskatīsies apstulbis, bet pēc domu apkopošanas nespēs atbildēt neko konkrētu, tādēļ, ka sektantiem aizliegts ne tikai izteikt, bet pat domās pieļaut kritiku par savu sektu, tās organizāciju un vadību. Īpaši uzmanīgi esiet ar vervētājiem, kuri apgalvo, ka viņu organizācijas pamatlicējam savā mācībā izdevies apvienot visu, ko sniedz kristietība un pasaules reliģijas. Visaptverošu vienību cilvēks sasniegt nespēj – to mēģināja kā Ļeņins, tā Hitlers, mūsdienās uz to pretendē Mūns, krišnaīti un saentologi ar savām totalitārajām, bīstamajām metodēm. Viņi piedāvā ārzemju braucienus, kursus, seminārus, konferences, izglītības programmas. Aiz tā visa ir tieksme cilvēku garīgi pakļaut un padarīt par sektas vergu, skrūvīti tās baisajā mehānismā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu ģimenes, draugi, tuvinieki, draudžu locekļi cieš no sektu uzmācības. Paliksim nomodā par savas tautas garīgo veselību! Izmantotā literatūra: Aleksandrs Dvorkins, "10 jautājumi uzmācīgam svešiniekam", Luterisma mantojuma Fonds 1997.

UZMANĪBU -
VILTUS HARISMĀTISMS! 

Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, ir izredzētos. Mateja Ev. 24:24

Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus praviešu ir izgājuši pasaulē. 1.Jāņa 4:1

Harismātiskās kustības ar lielāku vai mazāku atbalstu darbojas visas konfesijās. Attieksme pret tām bieži vien ir polarizēta - no pielūgsmes līdz pilnīgai noliegšanai un apgalvojumiem "tas viss ir no velna". Pēdējais, ļoti primitīvais priekšstats izriet no negatīvas pieredzes ar "harismātiem", kuri par tādiem uzdevušies, bet īstenībā ir vai nu maldu garu pievilti, vai apzināti pieviļ citus. Mūsu mācītājiem, evaņģēlistiem un draudzēm arvien biežāk nākas sastapties ar dažādām kopām vai cilvēkiem, kuri apgalvo, ka esot "saņēmuši dāvanas no gara", "īpašu svaidījumu", "atklāsmes" utt. Parasti tie ir cilvēki bez jebkādas teoloģiskas izglītības un garīgas pieredzes, labākajā gadījumā - pabeigti īslaicīgi pašdarbības līmeņa kursi; bieži (bet ne vienmēr) - bijušie deklasētie: alkoholiķi, narkomāni, atkarīgie, no ieslodzījuma vietām atbrīvotie, kas ar lielu dedzību apliecina savu pestīšanu, ir gatavi citiem uzlikt rokas un kalpot ar savām ''īpašajām dāvanām".

Kur slēpjas bīstamība? Vienmēr pastāv iespēja, ka cilvēks patiešām piedzīvojis Dieva tuvumu un saņēmis kādu kalpošanas dāvanu jeb harismu. Tikai neaizmirsīsim, ka mūsu ceļš pie Dieva sākas ar "atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi" (Mateja Ev. 3:2; 4:17; Marka Ev. 1:15; Lūkas Ev. 3:3; Jāņa Ev. 1:29), t.i., ar manu personīgo grēknožēlu un vecās dzīves atstāšanu. Ne vairs es, bet Kristus manī! To vislabāk pasaka Jānis Kristītājs: "Viņam vajag augt, bet man iet mazumā." (Jāņa Ev. 3:30)

Bīstamība slēpjas krāpšanā - patiesas Dieva dāvanas vietā cilvēks, kas nupat tikai sācis savu garīgo ceļu vai pat vārtījies grēka dubļos, var tikt pievilts un saņemt Sātana atdarinājumu, jo tumsas kungs vienmēr piedāvā saindētu fast food* - ātri apmierināt tieksmi pēc dziļākas Dieva atziņas un dāvanām, cilvēku atzinības un "sevišķas kalpošanas", to visu iegūstot bez nopietnas grēknožēlas, dievkalpojumiem, Sakramentiem un Baznīcas autoritātes. Sātans ir kritušais ķerubs, kas savas prasmes apguvis Debesīs un tādēļ spēj atdarināt kalpošanu Kristum, atgriešanās, dziedināšanas un citas dāvanas. Viņš ir lielākais viltojumu meistars un "šīs pasaules dievs" 2. Kor. 4:4; 11:13-15, kas pieviltajiem spēj iedvest, ka ar viņiem viss ir kārtībā - tikai citiem jāmainās. Kristus par to mūs brīdina: Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūsnekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. Mateja Ev. 7:22-23

Kādas ir viltus harismātisma pazīmes? Mēģināšu tās sakārtot secībā, kas ņemta no paša pieredzes, bet secība nav būtiska un minētās pazīmes var pārklāties.

1. Viltus harismātiķis ir augstprātīgs un iedomīgs. Viņam vienmēr ir "īpaša atklāsme", cits skatījums un garīgums, nekā draudzei un draudzes mācītājam. Baznīcai jāmainās, jo tā ir "atpalikusi, negarīga, formāla", "iestigusi rituālismā", "remdena, nedzīva" utt. Mācītāji esot "burta kalpi", kas "neko nezin un nesaprot", bet viņš, svaidītais, nāk ar "daudz augstāku garīgumu". Viszinība un "jauna garīgā pieredze" ir tipiskas viltus harismātiķa pazīmes. Lielīšanās ar saviem garīgajiem sasniegumiem - īstiem vai iedomātiem - ir nebibliska un nekristīga. Izlasīsim 2.Kor. 12, cik ļoti uzmanīgi apustulis Pāvils runā par parādībām un atklāsmēm, kas ar viņu notikušas pirms 14 (!) gadiem, piezīmējot "Tā lielīdamies esmu tapis neprātis. Jūs mani pie tānovedāt." 2.Kor. 12:11a Mans garīgais tēvs, profesors Roberts Feldmanis teica: "Jo cilvēks tuvāk Dievam, jo viņš kļūst klusāks un pazemīgāks." Es varu piebilst: un jo tālāk, jo skaļāks un lielīgāks. Latviešiem ir precīzs teiciens: "Tukša muca tālu skan." Baznīcai var pamatoti pārmest sava veida formālismu, bet parādiet man vienu konfesiju vai draudzi, kura no tā ir brīva! Visas garīgās izmaiņas sākas ar mani, vai arī nesākas vispār. Atcerēsimies seno teicienu: "Kam Dievs ir Tēvs, tam Baznīca ir māte". Viltus harismātiķis bieži vien nav bijis spējīgs pabeigt lektoru vai evaņģēlistu kursus un savu teoloģisko analfabētismu maskē ar skaļu kritiku.
2. Viltus harismātiķis neatzīst autoritātes, ir nepakļāvīgs, izaicinošs un nekritisks pret sevi, toties visi citi un Baznīca tiek nosodīti un kritizēti bez žēlastības. Mācītājiem un draudzes darbiniekiem atrod neskaitāmus trūkumus un vainas, notiek intrigu dzīšana un aizmuguriska aprunāšana. Tiek mēģināts draudzi sašķelt - "svētajiem" esot jāatdalās no grēcīgajiem, pēc tam (kā stāstīja kāds mācītājs) rodas "vissvētākie", kas savukārt atdalās no "svētajiem" utt., t.i., izveidojas farizejisma un liekulības pārņemtas sektiņas. Atcerēsimies, ka sacelšanās pret garīgajām autoritātēm ir tipiska Sātana pazīme. Bībele māca pavisam citu garīgo stāju - Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi. Ebr. 13:17
3. Viltus harismātiķis apjūsmo pats sevi un ir ļoti augstās domās par savu garīgumu. Vai tam!, kas iedrošinās viņam iebilst! Tāds ir "maldu un ļauno garu pārņemts", kuri nekavējoties "jāizdzen". Jo viltus harismātiķim viņa "parādībās un atklāsmēs", kas nāk no Sātana, nepārtraukti tiek glaimots caur nopietnu grēknožēlu nenonāvētai augstprātībai. Tas var būt saistīts arī ar slimīgu, nepārtrauktu sevis izmeklēšanu un no tās izrietošu garīgas nospiestības sajūtu, no kuras pieviltais mēģina atbrīvoties ar dievbijīgā "es" kultu, vienmēr jaunu "svētību", "svaidījumu", "svētsapulču" un "svēto" meklējumiem. Dziļas grēknožēlas un nopietna Dieva valstības darba vietā sākas svētuma ātras un lētas iegūšanas medības. Jo vairāk un skaļāk tiek izkliegts "Alleluja!", jo labāk - ašāk iestāsies vispārējs "svētums"! Sākotnējo sajūsmu un prieku pēc atgriešanās pazīst katrs kristietis, taču slimīga sevis apjūsmošana un garīgā ceļa viltošana ir sātaniska. Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus saka: Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Mateja Ev. 7:13-20
4. Viltus harismātiķim Bībele ir pakārtota viņa vajadzībām un skaidrojama ar viņa "atklāsmēm". Augstākā autoritāte vairs nav Dieva Vārds, bet paša domas un uzskati. Izrauti no konteksta, tiek citēti iemīļotie Bībeles panti, sagrozīti, tulkoti un skaidroti pēc sava prāta. Var tikt piejaukts misticisms un "atklāsmes". Pakāpeniski bibliskās patiesības tiek aizstātas ar pašizdomātām maldu mācībām. Viltus harismātiķis sevi paceļ virs Dieva Vārda un uzdodas par tā pēdējo instanci. Tiek diskutēts par dogmatiskiem jautājumiem, kuri izlemti un atbildēti jau Senbaznīcas vēsturiskajās liecībās - Baznīcas likumos, dokumentos, koncilos, sinodēs un Baznīctēvu darbos, kurus viltus harismātiķis nav lasījis un arī nelasīs - tie viņam nav autoritāte.
5. Vitus harismātiķis nonievā Sakramentus, dievkalpojumu, draudzes struktūras un pret tām izrāda necieņu. Sakramenti viņa acīs nav Baznīcas dārgmanta, bet tiek vulgarizēti vai pat noliegti; labākajā gadījumā - pakļauti savai subjektīvai izpratnei un pielietojuma veidam. Draudzes struktūras un Baznīcas kārtība esot "no velna", tādēļ tās netiek respektētas.
6. Vitus harismātiķis sēj nemieru, uztraukumu un meklē sensācijas. Ar savu ārkārtīgo dedzību un darbošanos, ārēju, sakāpinātu dievbijību viņš pārspēj īstus, patiesus kristiešus un vilšus vai nevilšus tiem liek justies vainīgiem. Faktiski tā ir eksaltācija jeb pārspīlēts jūtelīgums, kam nav nekāda sakara ar patiesu dievbijību. Tiek saklausītas dažādas balsis, saņemti norādījumi no gariem, redzētas parādības un tas notiek gandrīz nepārtraukti. Tālu tiek pārspēti tādi Dieva vīri kā Ābrahāms, Mozus un apustuļi, kuriem no vienas Dieva atklāsmes līdz nākošai pagāji gadi un gadu desmiti. Viltus harismātiķi izplata sensacionālus paziņojumus par drīzu pasaules galu un Kristus otrreizējo atnākšanu, elles un pazudināšanas piedraudējumus tiem, kuri nepiekrīt. Raksturīga pazīme ir nāves un iznīcības pasludinājums.
7. Viltus harismātiķi nav saistīti ne ar Baznīcu, ne arī ar kādu draudzi, to dzīvesveids var būt pilnīgi pretējs paša sludinātajam svētumam. Uz jautājumu: "No kādas konfesijas esat? Kam jūs esat pakļauti un kalpojat?" viņi nevar atbildēt. Bieži vien tie ir liekēži, kurus citiem jāuztur viņu "supergarīguma" dēļ. Viņi var darīt pārdabiskas lietas, kas nebūt nenorāda uz Svētā Gara darbību viņu dzīvē - pārdabisko spēja veikt arī Ēģiptes faraona burvji un zīlnieki 2. Moz. 10-12 un mags Sīmanis Apustuļu Darbi 8:9-11 Viltus harismātiķiem visai tipiska ir slēpta seksuāla izlaidība vai citi grēki un atkarības, izteikta svētulība un draudzes krāpšana.

Kā atpazīt šo Sātana meistarstiķi - viltus garīgumu? Mūsu Kungs Jēzus Kristus saka: pēc augļiem - Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Mateja Ev. 7:15-16; augļi ir kalpošanas rezultāts. Ja tās nav svētības, bet šķelšanās un postīšana, kaut arī pamatota ar skaļām frāzēm par garīgu atjaunošanos, tāds "ērkšķis un dadzis" stingri jābrīdina un nelabošanās gadījumā - nekavējoties jāizslēdz no draudzes. Izlikšanās "nekas jau nopietns nav noticis" vai mēģināšana "sadzīvot ar visiem pa labam" novedīs pie visbēdīgākajiem rezultātiem - līdz pat draudzes izpostīšanai. Atjaunošana prasīs ilgus gadus un smagu darbu. Tādēļ mācītājam un draudzes vadībai pret viltus harismātiķiem jāuzstājas ar visu savu autoritāti un Baznīcas likumu spēku.
Bet es saku: staigājiet Garā,  tad jūs miesas kārību savaldīsiet. Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat. Bet, ja Gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai. Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim garā. Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami. Gal. 5:16-26
Neļausimies pievilties! Nebaidīsimies droši un noteikti stāties pretī viltus harismātismam, patieso Dieva dāvanu viltojumam un palīdzēsim tiem, kas ir pievilti vai no tā cietuši.

*ātra uzkoda (angļu val.)

10 baušļi depresijas nomāktajiem 

(Pārvarētāja apņemšanās Kristū)

1. Es pilnībā uzticos Tam Kungam un ne mazākā mērā nepaļaujos uz cilvēkiem. Es apliecinu, ka esmu pilnībā atkarīgs no Dieva.

2. Aizliedzot sevi, ņemot savu krustu uz sevi un sekojot Jēzum, es apzināti un negrozāmi izvēlos pakļauties Dievam un stāties pretī velnam.

3. Es izvēlos pazemoties zem Dieva varenās rokas, lai Viņš savā laikā mani varētu paaugstināt.

4. Es apliecinu patiesību, ka esmu miris grēkam - atbrīvots no tā - un dzīvs darīts Dievam Kristū Jēzū, jo esmu miris līdz ar Kristu un augšāmcēlies līdz ar Viņu.

5. Es ar prieku apliecinu patiesību, ka esmu Dieva bērns un Dievs mani atzīst un mīl bez nosacījumiem. Es noraidu melus, ka man ir jāuzrāda kāds īpašs sniegums, lai es tiktu atzīts; es noraidu savu dabisko, kritušo identitāti, ko esmu saņēmis no pasaules.

6. Es apliecinu, ka grēks vairs nav mans kungs, jo es nepakļaujos bauslības likumam. Es pakļaujos žēlastībai, tādēļ vaina un nosodījums uz mani vairs neattiecas, jo esmu garīgi dzīvs Kristū Jēzū.

7. Es atsakos no jebkādas netaisnīgas sava ķermeņa izmantošanas, un es apņemos vairs nelīdzināties šai pasaulei, bet atjaunoties savā garā. Es izvēlos ticēt patiesībai un dzīvot tajā, neatkarīgi no savām sajūtām un apstākļiem.

8. Es apņemos katru domu pakļaut Kristum un domāt tikai par to, kas ir cienījams, patiess, šķīsts un patīkams.

9. Es pakļaujos varenajam mērķim, ko Dievs ir paredzējis manai dzīvei - līdzināties Viņa tēlam. Es zinu, ka man būs jāsastopas ar daudziem pārbaudījumiem, bet Dievs man ir devis uzvaru. Kristū es neesmu upuris, bet uzvarētājs.

10. Es izvēlos pieņemt Kristus prātu; tas nozīmē darīt visu pazemībā, nevis savtīguma vai tukšas lielības dēļ. Es uzskatīšu citus augstākus par sevi un rūpēšos ne tikai par savām personīgajām, bet arī par citu interesēm. Es zinu, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt

Nīls un Džoana Andersoni "Kā pārvarēt depresiju", Agape Latvija, tulkojusi Māra Zviedre

 

DIEVA ESAMĪBAS PIERĀDĪJUMI

ONTOLOĢISKAIS DIEVA ESAMĪBAS PIERĀDĪJUMS

Dievs ir pati Pilnība; eksistence ir pilnības atribūts, tātad Dievs nepieciešami eksistē.

Pierādījuma aizstāvis: Sv. Anselms, 11.gs. teologs sholastiķis

TELEOLOĢISKAIS JEB FIZIKĀLI TELEOLOĢISKAIS DIEVA ESAMĪBAS PIERĀDĪJUMS

Visums ir tik sarežģīts, ka tas var būt tikai daudz varenāka saprāta un iespēju, nekā piemīt cilvēkam, izplānots un radīts, tas liecina par savu Radītāju - Dievu. Visums attīstās pēc nodoma un nolūka, Visumā valda sistēma un kārtība. Cilvēks to visu vienkārši nespēj aptvert. Piemēram - vai cilvēks saprāts var aptvert bezgalību?

Pierādījuma aizstāvis: Viljams Peilijs, 18.gs. angļu bīskaps

KOSMOLOĢISKAIS DIEVA ESAMĪBAS PIERĀDĪJUMS

Visuma eksistence nav izskaidrojama bez Dieva. Visam, arī Visumam nepieciešams cēlonis, tātad eksistē Dievs - Visuma Radītājs un Uzturētājs. Visums ir atkarīgs no sava Radītāja - Dieva.

Pierādījuma aizstāvji: sengrieķu filosofi un Akvīnas Toms, viduslaiku teologs

TIKUMISKAIS DIEVA ESAMĪBAS PIERĀDĪJUMS

Tikumību atalgo laime; cilvēks, atšķīrībā no dzīvnieka, ir morāli atbildīgs. Morāle nav iespējama bez Dieva baušļiem, tā kā morāle eksistē, noteikti ir tās Radītājs - Dievs.

Pierādījuma aizstāvis: Imanuels Kants (1724-1804), vācu filosofs

AIZLŪGŠANAS PAR MIRUŠAJIEM - TEOLOĢISKAIS UN VĒSTURISKAIS PAMATOJUMS Mēs visi esam mirstīgi iedzimtā grēka dēļ.  Tā tad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Rom.6:23 Vai mums ir jāaizlūdz par mirušajiem? Vai mūsu aizlūgšanas tiem palīdz? Vai tas ir bibliski? Vai jāaizlūdz par visiem? Vai var mirušo “izlūgt” no elles? Cik tālu mēs drīkstam iejaukties mirušo pēcnāves dzīvē? Vai varam tajā kaut ko mainīt? Vai tā nav iejaukšanās Dieva varā un nodomos? Tādi un līdzīgi jautājumi tiek apskatīti šajā darbā, kuru nododu Jums. Būšu pateicīgs par visiem precizējumiem un aizrādījumiem par šo tēmu, kas ir aktuāla daudziem kristiešiem.  1.    Svēto Rakstu un Baznīcas mācība sakarā ar aizlūgšanām par mirušajiem. Ticīgo, atpestīto kristiešu dvēseles pēc miesas (ķermeņa) nāves dodas uz Debesīm un iemanto svētlaimi, bet grēcinieku dvēseles dodas uz elli – sāpju un moku vietu. Pirmie līdz Pastarai Tiesai vēl nemanto pilnīgu svētlaimi, tāpat kā otrie – pilnīgas mocības. Baznīca māca, ka visi grēcinieki pēc savas nāves un tiesas dodas uz elli, taču tie, kuri pirms nāves izsūdzēja savus grēkus, tikai nepaspēja nest atgriešanās augļus – lūgšanas, satriektību par grēkiem, mīlestības darbus trūcīgiem, Dievu un tuvākiem, gūst iespēju atvieglot savas ciešanas vai pat vispār atbrīvoties no elles valgiem. Tādu atvieglojumu vai atbrīvojumu grēcinieki neiegūst ar saviem nopelniem vai grēknožēlu, jo pēc nāves un tiesas vairs nepastāv ne grēknožēla, ne nopelni, bet tikai un vienīgi Dieva bezgalīgās žēlastības dēļ, ar Baznīcas aizlūgšanām un labdarībām, ko dzīvie dara par mirušajiem. Mācība par grēknožēlā mirušu grēcinieku iespēju saņemt atvieglojumu un pat pilnīgu atbrīvojumu no elles mokām ar dzīvo aizlūgšanām un labdarību, ar aizlūgumiem Baznīcā, pamatojas Svētajos Rakstos. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Jēkaba 5:16  Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas par visiem cilvēkiem. 1.Tim.2:1  Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem.  Efez. 6:17-18 Abi apustuļi mums liek lūgties vienam par otru bez vietas, laika un citiem ierobežojumiem. Tas nozīmē – mums jālūdzas par saviem tuvākiem arī tad, kad tie ir kopā ar mums, vai nav kopā, kad tie dzīvo šajā pasaulē un pēc nāves ir aizgājuši uz citu pasauli, jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Rom.14:8 Mūsu Kungs, Dzīvības Valdnieks, saka: Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi. Lūkas Ev. 20:38 Brīdinot par nederīgu un neauglīgu lūgšanu par mirušajiem Dieva priekšā, apustulis Jānis mums dod citu bausli:  Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. 1.Jāņa 5:16  Visi, kas miruši patiesā grēknožēlā, ir brīvi no nāves grēka jau tādēļ vien, ka nožēloja grēkus: “jo nāves grēks ir tas, ja kādi grēkojot, nelabojas un apcietināti un spītīgi saceļas pret tikumību un patiesību... Tādos nav Dieva Tā Kunga , jo tie nepazemojas un neatjēdzas pēc savas grēkā krišanas.” (7.Baznīcas koncils, 5.likums). Tātad visi, kas miruši patiesā grēknožēlā, kaut arī iepriekš bijuši nāves grēkos, bet vēl jo vairāk, ja nav tajos bijuši – pieder tiem mūsu tuvākajiem, par kuriem pavēlēts aizlūgt bez jebkādām šaubām un svārstīšanās. Pēc šī apustuļa dotā baušļa tikai nāves grēkos, bez grēknožēlas mirušie, Baznīcā un draudzē neesošie, nav cienīgi saņemt aizlūgšanas. Pēc apustuļu mācības, mūsu aizlūgšanas par tuvākajiem ir īpaši svētīgas tikumiskā nozīmē: Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem. Efez. 6:17-18, un mūsu aizlūgšanas par tuvākajiem, kuri nav nāves grēkā, var tiem dot dzīvību: 1.Jāņa 5:16 No tā izriet – kaut arī mēs nesaprotam, kā mūsu lūgšanas iedarbojas uz mūsu tuvākajiem, kamēr viņi ir šajā pasaulē, tomēr piedzīvojam, ka tās ir iedarbīgas un glābjošas viņiem, tieši tāpat mēs neaptveram, kā mūsu lūgšanas iedarbojas uz tuvākajiem, kas miruši patiesā grēknožēlā un tādēļ mums nav tiesību šaubīties par mūsu aizlūgšanu iedarbīgumu un glābšanas spēku. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktupagodināts Dēlā, saka Jēzus Kristus, mūsu Pestītājs - Jāņa Ev.14:14 Tātad, jebkura mūsu lūgšana Dievam, arī par tuvākajiem, kā dzīviem, tā mirušiem, ir spēcīga un iedarbīga tikai tad, ja tā tiek lūgta Kunga Jēzus Vārdā, kurš ir vienīgais Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem: Jo ir viens Dievs, kā arī viens Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus. 1.Tim.2:5 Jēzus Kristus salīdzināja mūs ar Dievu un atpirka no visiem grēkiem, nesot Viņam samierinājuma Upuri – Pats Sevi – Savu Miesu un Savas Asinis: Cik daudz vairāk Kristus Asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. Citādi Viņam būtu pienācies bieži ciest no pasaules sākuma. Bet tagad Viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot. Ebr.9:14.26. Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus Miesas Upuri padarīti svēti pavisam. Ebr. 10:10Eucharistijas (Svētā Vakarēdiena) upurī tiek nests salīdzinošais Upuris, tiek lauzta mūsu Glābēja Svētā Miesa :Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana Miesa, kas dota par pasaules dzīvību. Jāņa  Ev. 6:51, un tiek izlietas Svētās Asinis: Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana Miesa.” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: “Dzeriet visi no tā.  Jo tās ir Manas jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” Mateja Ev.26:26-28; Lūkas Ev.22:19-20 Mūsu Kungs Jēzus Kristus saka: Un, kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runāpret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā. Mateja Ev.12:32 No tā izriet tiešs secinājums: grēciniekiem grēku piedošana iespējama arī pēc nāves. Apokalipsē ir teikts, ka Kungam Jēzum Kristum ir nāves un elles atslēgas Apokalipse 1:18 , tātad Viņš var atdarīt un aizdarīt elles vārtus un atbrīvot no turienes grēciniekus. Taču pēc nāves grēciniekiem nav iespējas ne grēknožēlai, ne labiem darbiem. Izskaidrot, kā grēciniekiem var piedot grēkus un atbrīvot no elles valgiem nevar citādi, kā vienīgi – to spēj Kungs Jēzus Kristus ar Baznīcas aizlūgšanām un Savu Upuri. Bet, kas miruši, zaimojot Svēto Garu, vai – tas ir viens un tas pats – nāves grēkā, nav grēkus nožēlojuši un lūgušies, par tādiem Baznīca nelūdz. Lūk, kādēļ Pestītājs saka, ka Svētā Gara zaimošana netiek piedota ne šinī, nedz nākošā mūžā. Otrajā makabiešu grāmatā par jūdu vadoni – taisno un cēlo Jūdu Makabeju ir stāstīts sekojošais: Un Jūda izgāja ar trīstūkstoš kājniekiem un četri simti jātniekiem. Bet kad ar viņiem kāvās, tad no jūdiem daudz nekas nekrita. Tad Jūda ņēma kara pulku un nāca uz Odolāmas pilsētu, un kad svētā diena pienāca, tad tie svētījās un svinēja svēto dienu. Un otrā dienā Jūdas karavīri nāca, kā pieklājas, nokauto miesas aprakt un pie viņu radiem tēvu kapos nolikt. Tad zem ikviena nokautā drēbēm  atrada tādas lietas, kas jamniešu elku dieviem bija svētītas, ko aizskart jūdiem bauslībā bija aizliegts. Tā visiem kļuva zināms, ka tie šās lietas dēļ bija nomiruši. Tad visi Tam Kungam, Taisnam Soģim, pateicās, kas apslēptas lietas zināmas dara.  Un sanākuši lūdza, ka šie noziegumi visai taptu izdeldēti. Un godīgais Jūda pamācīja ļaudis, kā no grēkiem šķīsti turēties, tāpēc, ka tie nu acīm redzējuši, kas nokautiem grēka dēļ bija noticis. Pēc viņš no visiem vīriem kādas divi tūkstoši drahmas sudraba lika samest, un tās sūtīja uz Jeruzālemi, ka upuri grēku dēļ taptu upurēti, un darīja gan labi un godīgi, ka viņš augšāmcelšanos pieminēja. Jo, ja viņš nebūtu cerējis, ka tie, kas nokauti tapuši, augšāmceltos, tad tā būtu bijusi lieka un aplama lieta par nomirušiem lūgt. Tad tas ievēroja, ka tiem, kas dievbijīgi nomirst, godība un žēlastība esot nolemta: tas bija svēti un Dievam pa prātam domāts. 2.Mak.12:33-34, 38-45  2.    Aizlūgšanas par mirušajiem kristīgajā Baznīcā pastāv no apustuļu laikiem. Aizlūgšanas par mirušajiem kā apustuļu novēlējums kristīgajā Baznīcā pastāv no tās paša sākuma. To pierāda senās liturģijas, Baznīcas svēto tēvu un mācītāju liecības. Visas senās liturģijas, kuras lietoja un lieto Austrumu jeb ortodoksā Baznīca, ir pazīstamas ar nosaukumiem: Sv. apustuļa Jēkaba, Tā Kunga brāļa (tajā ir sekojoša lūgšana par mirušajiem: “Kungs, garu un visas miesas Dievs! Uzlūko ticīgos, kurus mēs pieminējām un kurus nepieminējām, no taisnā Ābela līdz šai dienai, Pats dod tiem patvērumu dzīvo mājokļos, Tavā Valstībā, paradīzes svētlaimē, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba klēpī, pie mūsu svētiem tēviem, kuri ir pasargāti no kaitēm, bēdām un nopūtām, kur Tava vaiga gaišums staro un apgaismo mūžīgi.”), Sv. Bazilija Lielā, Sv. Jāņa Chrizostoma, Sv. Grigorija, kā arī Rietumu Baznīcas liturģijās: romiešu, spāņu jeb mozarābu, galliešu u.c., beidzot visdažādākajos Austrumu Baznīcas novirzienos: jakobītos, koptos, armēņos, etiopiešos, sīriešos, nestoriāņos un citos – daudzskaitlīgos un daudzveidīgos – visiem ir aizlūgšanas par mirušajiem. Tas neapgāžami apliecina, ka no apustuļu dienām, kuri Baznīcai atstājuši Dievišķo liturģiju, nav bijis laiku, kad kristieši neaizlūgtu par saviem mirušajiem tuvākajiem. Sv. Nisas Gregorijs raksta: “Nav nekā bez pamatojuma, nav nekā nederīga , ko mums atstājuši Kristus sludinātāji un mācekļi, ko nebūtu pieņēmusi dievišķā Baznīca, jo tā ir Dievam patīkama un derīga lieta – dievišķajos noslēpumos (dievkalpojumos) aizlūgt par svētā ticībā mirušajiem.” (Citēts pēc Sv. Damaskas Jāņa “Par ticībā aizmigušajiem”) Sv. Jānis Chrizostoms (Zeltamute), paskaidrojot, ka ir svētīgi aizlūgt par mirušajiem, raksta: “Ne jau velti apustuļi padarījuši likumīgas Vareno Noslēpumu priekšā aizlūgšanas par mirušajiem: viņi zināja, cik noderīgi tas ir mirušajiem, cik liela svētība tā ir.” (III saruna  par Vēstuli Filipiešiem) “Nav veltīgas aizlūgšanas par mirušajiem, nav veltīgas lūgšanas, nav veltīgi ziedojumi: to visu liek darīt Svētais Gars, vēloties, lai mēs būtu par svētību cits citam.” (XXI saruna par Apustuļu Darbiem) Sv. Damaskas Jānis: “Vārda noslēpuma zinātāji, kas pakļāvuši zemeslodi, Pestītāja mācekļi un dievišķie apustuļi ne jau bez iemesla, ne jau veltīgi un ne bez svētības padarījuši par lietu kārtību varenajos, šķīstajos, dzīvdarošajos  Noslēpumos aizlūgt par ticībā mirušajiem, ko no viena zemes gala līdz otram valdošā apustuliskā un brīvā Kristus un Dieva Baznīca glabā  stingrībā un paklausībā no tā laika līdz šodienai un pasaules galam. Jo kristīgā ticība, kura ir nemaldīga, nepieņēma un nepieņemtu neko  nevajadzīgu un nesekotu tam gadu simtos, kā tikai visu derīgo, svētīgo un atpestījošo.” (Saruna Par aizlūgšanām par mirušajiem.) Sv. Jeruzālemes Kirils: “Pieminam mūžībā aizsauktos, vispirms patriarhus, praviešus, apustuļus, mocekļus, lai ar viņu lūgšanām un aizlūgumiem Dievs pieņemtu mūsu lūgšanas; pēc tam lūdzam par mūžībā aizsauktajiem svētajiem tēviem un bīskapiem un, vispār, par visiem no mūsu vidus aizsauktajiem, ticot, ka tā ir dižena svētība dvēselēm, par kurām aizlūdzam.” Sv. Sīrijas Efrems: “Ja jau iepriekšējās Derības priesteri ar dievkalpojumu aizlūgumiem šķīstīja kaujas laukā kritušo dvēseles no grēkiem, kā elkkalpības apgānītas, par ko stāsta Raksti (2.Makabiešu 12.nod.), tad cik daudz vairāk Kristus Jaunās Derības priesteri patiesi var šķīstīt no zemes aizsaukto grēcinieku parādus ar svētu kalpošanu un aizlūgšanu.”  Citur viņš raksta: “Nenogurstoši lūgsim Viņu (Dievu), lai top nolīdzinātas Viņa ganāmpulka – izredzētās un svētās  Baznīcas vainas, un lai šķīstītu to mirušo grēkus, kuri aizmiguši cerībā uz Viņu.”  3.    Svēto tēvu pamācības, kādēļ un kā mūsu aizlūgšanas ir svētīgas mirušajiem. Senbaznīcas tēvu un skolotāju rakstos mēs atrodam Dieva Vārdā pamatotus izskaidrojumus, kādēļ un kā mūsu aizlūgšanas top svētīgas un pestījošas ticībā un grēknožēlā mirušajiem. Sv. Jeruzālemes Kirils 5.pamācībā par Sakramentālo kalpošanu saka: “Gribu jūs pārliecināt ar savu piemēru – jo, cik zinu, daudzi saka: kāds labums dvēselei, grēkos vai bez grēkiem mirušai, ja tā tiek pieminēta aizlūgšanā? Iedomāsimies: kāds ķēniņš izsūta trimdā tos, kas viņu nokaitinājuši, bet viņu tuvinieki nopin skaistu vainagu un atnes to par sodītajiem, - vai tad viņš tiem neatvieglotu sodu? Tā arī mēs Dieva priekšā aizlūdzam par mirušajiem, kaut arī viņi bijuši grēcinieki, ne vainagu vijot, bet Kristu, par mūsu grēkiem nokauto pielūdzot, lai Viņš mūs aizstāv cilvēkus mīlošā Dieva priekšā.” Sv. Jānis Chrizostoms (Zeltamute) III sarunā par Vēstuli Filipiešiem raksta: “Kad visa tauta un svēto sadraudze stāv pret debesīm paceltām rokām pirms Sakramenta – kā lai nepielūdzam Dievu, lūdzoties par viņiem (mirušiem)? Bet tikai par tiem, kas ticībā miruši.”  Un citā vietā (XXI saruna par Apustuļu Darbiem): “Vēl ir, patiešām, ir iespēja, ja vēlamies, atvieglot miruša grēcinieka sodu. Ja bieži par viņu aizlūgsim un apdāvināsim trūcīgos, tad, kaut arī pats viņš būtu necienīgs, Dievs mūs uzklausīs. Ja Viņš tikai apustuļa Pāvila dēļ glāba citus un vienu dēļ saudzēja otrus, kā tad Viņš to pašu nedarītu arī mums?” Sv. Augustīns māca (CLXXII pamācība): “Nešaubieties, ka svētās Baznīcas lūgšanas, upuri un žēlastības dāvanas par mirušo dvēselēm tām palīdz, lai Dievs viņām būtu daudz žēlīgāks, nekā tās pelnījušas par saviem grēkiem. Jo visa Baznīca to ievēro kā tēvutēvu mantojumu – aizlūgt par Kristus Miesā un Asinīs apvienotajiem, Mūžībā aizsauktajiem.” Visi minētie citāti apstiprina domu, ka Dievs daudzkārt ir svētījis vietnieciskas aizlūgšanas – Jaunajā Derībā nepārprotami redzams, ka Jēzus Kristus tās atzīst un uzklausa: Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. Mateja Ev.8:13 Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Mateja Ev.9:2 Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. Mateja Ev.15:28 Mums nav pamata šaubām, ka Dievs atraidītu vai neuzklausītu mūsu lūgšanas par mirušajiem ticības brāļiem un māsām, jo viņiem ir vajadzīga Dieva žēlsirdība. Svētie tēvi norāda, ka lūgšanas palīdz mirušajiem tieši tāpat, kā tās palīdz dzīvajiem, bet no mums miesīgi šķirtajiem brāļiem, kuri atrodas ceļojumos, gūstā, ieslodzījumā, tāpat kā vecāku aizlūgšanas palīdz viņu nevarīgajiem bērniem. Vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams. Jo es zinu, ka, jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus Gara atbalstu tas man nesīs glābšanu. Fil.1:4.19. Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Kol.1:9 Pateikdamies Dievam, kam es kalpoju kā mani tēvi ar skaidru sirdsapziņu, es nemitīgi pieminu tevi savās lūgšanās nakti un dienu. 2.Tim.1:3 Arī jūs mums palīdzēsiet ar savām aizlūgšanām, lai par mums parādīto žēlastību, ko daudzi izlūguši, daudzi izteiktu pateicību par mums. 2.Kor.1:11 Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Apustuļu Darbi 12: 5.12. Mūsu lūgšanas var iedarboties uz mirušo dvēselēm tieši, ja tikai viņi ir miruši skaidrā ticībā, patiesā grēknožēlā, tas ir, Baznīcas un Kristus sadraudzībā, jo, neskatoties uz miesīgo atšķirtību, viņi līdz ar mums turpina piederēt vienai un tai pašai Kristus Miesai. Kas ir Viņa Miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. Efez.1:23 Viņš ir savas Miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Kol.1:18 Kristus Miesā saglabājas savstarpēja līdzjūtība, iespaidi, sadarbība, kā to redzam arī paši savā miesā. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdz. 1.Kor.12:26  Arī dzīvajā dabā mēs redzam vienas sugas savstarpēju sadarbību, sadraudzību – kaut arī šķirti, tie dzīvo vienu dzīvi. Sv. Sīrijas Efrems saka: “Mirušajiem svētīgas ir aizlūgšanas, ko lūdz svētie savas dzīves laikā. Palūkojies, tam piemērs ir dažāda Dieva radība, kā: vīnogas – ienākušies ķekari laukā un izspiestais vīns traukos: kad vīnogulājā ienākas ogas, tad mājas vīns, līdz tam nekustīgs, sāk putot un darboties, it kā gribēdams prom steigties. Liekas, tas pats notiek, piemēram, ar dārzeņiem – sīpols: tikko sāk laukā iestādītie sīpoli augt, tā arī mājas sīpoli dzen asnus.Tātad, ja pat augiem ir tāda savstarpēja sakarība, vai tad aizlūgšanas par mirušajiem nav vēl vairāk iedarbīgas? Kad saprātīgi piekrītam, ka tas notiek pēc radības dabas, tad saproti, ka tu pats esi Dieva radības asns.” Mūsu lūgšanas par mirušajiem ticībā un grēknožēlā ir svētīgas tādēļ, ka aizgājuši citā pasaulē, tie paliek Baznīcas sadraudzībā un ir paņēmuši līdz labo sākumu, jaunās dzīvības sēklu, kuru pilnībā nepaspēja izaudzēt šeit. Līdz ar mūsu lūgšanām, Dieva svētībā pamazām var ienākties auglis, tāpat kā sēkla dzīvo zemē un saules dzīvdarošajā iespaidā dod asnu. Turpretī bezdievībā un bez grēknožēlas mirušiem nekādas lūgšanas nepalīdzēs, tāpat kā nav iespējams padarīt dzīvas sapuvušas sēklas, kuras zaudējušas dīgtspēju. Sv. Augustīns saka: “Nešaubīsimies, ka aizlūgšanas un žēlsirdības dāvanas par mirušajiem ir svētīgas - bet tikai tiem, kas līdz nāvei dzīvoja tā, ka tās tiem noderētu. Jo bez ticības mirušiem, kuri nav saņēmuši Sakramentus, veltīgas ir šīs lietas, jo viņiem nav garīgā sākuma sevī. Kad viņi dzīvoja vēl šeit, tie nepieņēma visu Dieva žēlastību un izpelnījās nevis apžēlošanu, bet dusmību. Tātad, nevis jaunus nopelnus mēs iegūstam mirušiem, ja darām tiem ko labu, bet tikai iegūstam viņu sāktā sekas.” Sv. Damaskas Jānis saka: “Katrs cilvēks, kuram ir nedaudz labestības rauga, bet kurš to nav paspējis pārvērst maizē – neskatoties uz visu savu vēlēšanos, nav varējis to paveikt sava slinkuma, bezrūpības, vai atlikšanas dēļ un līdz nāvei to nepaveica – Taisnais Tiesnesis un Visuvaldītājs viņu neaizmirsīs, bet pēc viņa nāves mudinās tā radinieku, tuvinieku un draugu domas, lai tie paveiktu viņa nepadarīto. Bet tas, kurš dzīvojis grēcīgu dzīvi, kura piesēta ar nezālēm un piepildīta ar negantību un nešķīstību, kurš nekad nav klausījis sirdsapziņas balsij, bet bezrūpībā un aklībā ir grimis iekāru zaņķī, izdabājot visām miesas iegribām un nemaz nav rūpējies par savu dvēseli, - kura visas domas bija aizņemtas tikai ar miesaskārībām, un kuru tādā stāvoklī pārsteigusi nāve – tādam neviens roku nepastieps.”  4.    Vai ir īpašas dienas, kad jāaizlūdz par mirušajiem? Evanģēliskajā Baznīcā tāda ir Baznīcas gada pēdējā svētdiena – Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena. Par mirušajiem var aizlūgt katrā dievkalpojumā ar īpašu aizlūgšanu:  “Kungs Jēzu Kristu, Tu esi Augšāmcelšanās un Dzīvība, un ar savu krusta nāvi esi dzēsis mūsu grēka parādu un vainu, dodams mums mieru un salīdzinājumu ar Tēvu Debesīs un devis mums Mūžīgo Dzīvību pāri par nāves un iznīcības robežām, mēs tevi lūdzam: uzlūko žēlastībā, visas vainas izdzēsdams un grēkus piedodams, zināmus un nezināmus, apzinātus un neapzinātus, un dodi daļu pie Mūzīgās dzīvības līdz ar visiem apžēlotajiem Tavā Valstībā, mūsu mīļajiem aizsauktajiem, kurus šeit Tavā priekšā īpaši pieminam:” (seko vārdi un aizlūgšanas dziesma). Iespējami arī citi aizlūgšanu teksti. Citās konfesijās (piem., Austrumu ortodoksajā jeb Pareizticīgajā Baznīcā) praktizētās dienas ir:  1) trešā dienā pēc nāves ar pamatojumu: mirušais bija kristīts Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, palika ticībā un lūdza grēku piedošanu Trīsvienīgajam Dievam; mirušais saglabāja trīs dievbijības tikumus, kuri kalpo kā pestīšanas pamats: ticību, cerību, mīlestību; cilvēks ir gars, dvēsele un miesa.  2) devītā dienā ar pamatojumu: trīs dienas dievbijīga cilvēka dvēsele pavada zemes virsū, bet sešas – iepazīstot Paradīzes skaistumu un aizmirstot zemes bēdas un sāpes. Aizlūgšana palīdz tuvoties eņģeļiem, lai pielūgtu Dievu.  3) četrdesmitā diena ar pamatojumu: senatnē sēroja 40 dienas, piem. israēlieši apraudāja Mozu 40 dienas. 40 ir zīmīgs skaitlis Svētajos Rakstos: ebrēji tuksnesīs ēda Debesu mannu 40 gadus; Mozus gavēja 40 dienas, saņemot baušļus; Ēlija 40 dienas un naktis gāja uz Horeba kalnu; Kungs Jēzus Kristus pēc kristības 40 dienas un naktis bija tuksnesī, bet pēc Savas augšāmcelšanās 40 dienas apustuļiem mācīja Debesu Valstības noslēpumus. Tādēļ arī 40 dienu laikā tiek aizlūgts par mirušā dvēseli, tai palīdzot uzvarēt tumsas kunga uzbrukumus un iegūt Debesu Valstību.  4) gadadienas un dzimšanas dienas ar pamatojumu: kristieša nāves diena ir viņa dzimšanas diena jaunai, labākai dzīvei. Tā ir otrā dzimšana – Debesīm. Mīlestība nekad nebeidzas 1.Kor. 13:8a, tas nozīmē – nāve nesarauj mūsu mīlestības vienību ar Mūžībā aizsauktajiem: garā viņi ir kopā ar mums, šeit mītošajiem, un mēs savās sirdīs saglabājam dzīvu piemiņu. Arī mūsu Kungs iemiesojās, piedzima un mira, tādēļ savu aizgājēju miršanas gadadienās un dzimšanas dienās mēs viņu likteni attiecinam uz Mūžību un aizlūdzam par viņiem. 5. Atbildes uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem – kādēļ jāaizlūdz par mirušajiem. 5.1) “Vai jāaizlūdz arī par tiem, kuri miruši bez grēknožēlas un Sakramentiem?” Nē, Baznīca stingri izšķir tos, kuri miruši, neko nenožēlojot un bez Sakramentiem savas vainas un spītības dēļ, no tiem, kuri nepaspēja izsūdzēt grēkus un saņemt Svēto Vakarēdienu no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ, piem. pēkšņā vai vardarbīgā nāvē. Baznīca neaizlūdz par brīvprātīgi sev dzīvību atņēmušiem pašnāvniekiem un ļaunprātīgiem ķeceriem vai zaimotājiem, kuri nenožēloja savus grēkus. Baznīca kā gādīga Māte aizlūdz par visiem saviem bērniem, kuri aizsaukti Mūžībā. 5.2) “Kādēļ jāaizlūdz par grēknožēlā mirušiem – tie jau ir saņēmuši piedošanu no Tā Kunga?”  Neviens cilvēks nevar noteikt, vai grēksūdze ir patiesa, dziļa, dzīva, pietiekoša, lai taisnais Tiesnesis piedotu visus grēkus. Vai visi ir spējīgi uz tādu grēknožēlu savas dzīves pēdējās, baisajās minūtēs? Baznīca aizlūdz par to, kas tiem palika neizteikts. Pie tam grēknožēla prasa grēku ne tikai atzīt un nožēlot Dieva priekšā, bet ar rīcību labot grēka sekas un nest atgriešanās augļus. Kad bezdievis atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš nodarījis, un pilda visus Manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst. Nevienu no viņa agrāk nodarītiem grēkiem vairs nepieminēs, taisnības dēļ, ko viņš dara, tam būs dzīvot. Ecēchiēla 18:21-22 Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Mateja Ev. 3:8 Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti. Apustuļu Darbi 3:19 Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies. Apokalipse 2:5 Mirušie nevar ar darbiem apstiprināt grēknožēlu, tas jādara mums. Sākums ir aizlūgšana. Šajā pasaulē mēs esam iedēstīti tikai kā sēkla – koks augs Mūžībā – aizlūgšanas palīdz raisīt Mūžības augļus. Arī grēknožēla grēku nepadara par nebijušu. Aizlūgšanas palīdz šķīstīties Mūžībā aizsauktajiem. 5.3) “Kā aizlūgšanas par mirušajiem saskaņojamas ar Dieva Vārdu, ka ir viens starpnieks starp Dievu uncilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus (1.Tim. 2:5), Kas salīdzinājis grēciniekus ar Dievu (Galat.3:13;Ebr.7:28)?” Tieši tāpat kā Baznīcas aizlūgšanās dzīviem par dzīvajiem, ko pavēl Dieva Vārds : Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Jēkaba 5:16 Baznīca aizlūdz par dzīviem un mirušiem ne savā, bet Kunga Jēzus Kristus vārdā: Un visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu. Jāņa Ev. 14:13-14 Baznīca ar aizlūgšanām rūpējas par saviem bērniem Tā priekšā, Kas sevi pašu nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā. 1.Tim. 2:6 5.4) “Kā var saskaņot mācību par aizlūgšanu svētīgo ietekmi uz mirušajiem, ar Dieva Vārdu, ka cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa (Ebr. 9:27) un Dievs ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem (Rom.2:6)?” Protams, katram pēc nāves ir Dieva tiesa un atmaksa, taču te atkal parādās Dieva bezgalīgā žēlsirdība un labestība pret mums, jo pēc mirušā tiesāšanas Dievs grēcinieku nesoda galīgi, bet tikai sākotnēji, atstājot tam ilgu laiku, kurā grēknožēlnieki pāriet Mūžībā, arī ar Baznīcas aizlūgšanām attīroties no grēkiem. Dievs dod iespēju izmantot žēlastības laiku līdz Pastarai Tiesai, kurā katrs galīgi saņems pēc nopelniem. Sv. Damaskas Jānis “Par ticībā aizmigušajiem” saka: “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus." Galat. 6:7, bez šaubām, attiecas uz Radītāja atnākšanu, lai sāktu Pastaro Tiesu un šīs pasaules galu, jo tad vairs nebūs nekādas palīdzības un lūgšanām vairs nebūs spēka. Pēc tirgus ir par vēlu domāt par tirgošanos. Kur tad būs nabagie? Kur garīdznieki? Kur dievkalpojumi? Kur ziedojumi un dāvanas? Tādēļ, līdz šai stundai palīdzēsim viens otram un pienesīsim cilvēku mīlošajam un žēlsirdīgajam Dievam tuvākā mīlestības upurus.” 5.5) “Ja jau pat pēc nāves ar Baznīcas aizlūgšanām kristiešiem var piedot grēkus, kā tad jāsaprot apustuļa vārdi ikviens saņems algu par to, ko miesā būdams darījis, vai labu, vai ļaunu. (2.Kor. 5:10b)?” Apustuļa vārds ir neatceļams, tas attiecas uz visiem cilvēkiem, arī uz kristiešiem, kuri pēc nāves iegūst grēku piedošanu ar aizlūgšanām, jo miesā būdami, paši sāka ar grēknožēlu ilgoties pēc grēku piedošanas un ar to izpelnījās iespēju saņemt žēlastību arī pēc nāves. 5.6) “Ja grēknožēlā mirušie grēcinieki tomēr nonākuši ellē, kā tad viņiem var palīdzēt Baznīcas aizlūgšanas, jo no elles nevar izkļūt: Bet turklāt, starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. (Lūkas Ev. 16:26)?”  Tiesa, vienā Svēto Rakstu vietā ir teikts, ka no elles nevar izkļūt un nonākt Ābrahāma klēpī, bet citur mēs lasām, ka Kristus pēc savas nāves ir nokāpis ellē, lai nestu pestīšanu Vecās Derības taisnajiem un visiem ticīgajiem uz Viņu: Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā. 1.Pēt. 3:18-19 Tiem, kas savā dzīvē bijuši kā Evanģēlijā minētais bagātnieks: Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.(Lūkas Ev. 16:25), nav glābšanas no elles, bet ticīgajiem uz Jēzu Kristu tas kļuvis iespējams pēc tam, kad Viņš satrieca elli un izveda no turienes neskaitāmus. Elles liesmās mocās apcietināti grēcinieki un bezdievīgie. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Lūkas Ev.16:23 Dažādās elles vietās atrodas tie, kas cerēja uz Pestītāju un gaidīja Viņu un tie, kas līdzinās bagātniekam – arī parastā cietumā ir kā uz nāvi notiesāti ļaundari, tā mazāk vainīgie, kuri, pateicoties tuviniekiem, var iegūt un iegūst brīvību. Tā mēs varam saprast Vārdu Kristus ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā. 1.Pēt. 3:19 No elles ar aizlūgšanām var glābt tos, kuri miruši grēknožēlā – to māca arī Senbaznīcas tēvi Efezas Marks un Filadelfijas Gabriēls. 5.7) “Vai mūsu aizlūgšanas par mirušajiem vispār nav veltīgas, jo mēs nezinam un nevaram būt pārliecināti, kur atrodas tie, par kuriem aizlūdzam – Debesu Valstībā, Dieva tiesas priekšā vai pazudināšanā?”  Nē, nav veltīga neviena lūgšana. Baznīca aizlūdz par visiem – arī ticībā un grēknožēlā mirušajiem. Tā neaizlūdz tikai par bezdievīgi un apcietinātā sirds stāvoklī mirušajiem, taču uzklausīt vai neuzklausīt mūsu lūgšanas ir tikai Dieva ziņā:Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos un lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga vārdu. 2.Tim.2:19 Mūsu aizlūgšanas tiem, kuri ir Debesīs vai pazudināšanā, ja arī nepalīdz, tad arī nekaitē. Aizlūgšanas ticībā un grēknožēlā mirušajiem noteikti palīdz. Tās palīdz arī lūdzējam: Lai jūsu miers atkal pie jums atgriežas. Mateja Ev.10:13 5.8) “Ja Baznīca aizlūdz par visiem grēknožēlā mirušajiem un aizlūgšanas ir tik spēcīgas Dieva priekšā, tad jau visi, par kuriem Tā lūdz, tiks izglābti un neviens neies pazušanā?” Te jāatbild ar Sv. Damaskas Jāņa vārdiem: “Kaut tā būtu, ak, kaut tas tā piepildītos! Jo pēc tā ilgojas, to grib un vēlas, par to priecājas žēlastības Kungs un neviens nav atraidīts no Viņa dievišķajām dāvanām. Vai tad eņģeļiem Viņš ir sagatavojis balvas un vainagus? Vai tad garu glābšanas dēļ Viņš atnāca uz zemi, bezgrēcīgi iemiesojās Jaunavā, kļuva par cilvēku, cieta un mira? Vai tad eņģeļiem Viņš saka: Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma? Tu, pretiniek, to nespēj pateikt; visu Viņš ir devis cilvēkam, par kuru cieta. Jo kurš, rīkojot mielastu un aicinot draugus, nevēlēsies, lai visi atnāktu un baudītu viņa viesmīlību? Kādēļ tad viņam mielastu rīkot, ja ne tādēļ – pamielot savus draugus? Ja jau mēs tā rīkojamies, kas tad jāsaka par Visudodošo, Vienīgo būtībā, visužēlīgo un cilvēku mīlošo Dievu, Kurš dod un apdāvina un vairāk priecājas, nekā tas, kas sev saņem un iegūst vislielāko pestīšanu?” Neaizmirsīsim arī, ka Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Jāņa Ev. 14:2 un svētlaimes pakāpes ir dažādas – atbilstošas cilvēka garīgajam stāvoklim. Mūsu Kungs un Pestītājs, Dzīvības Valdnieks Jēzus Kristus saka: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici? Jāņa Ev. 11:25-26 Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas. Jāņa Atklāsmes Grāmata 1:18 Izmantotā literatūra: Bībele, Bībeles sabiedrības izdevums – Latvian Bible 043X UBS-EPF – 1980 – 5M Citāti no Baznīctēvu darbiem Svjaščeņņik Grigorij Djačenko “Oblastj taistevennogo” , izdevniecība “Planeta”, Maskava , 1900-1992

SIRDSAPZIŅAS IZMEKLĒŠANA JEB DVĒSELES SPOGULIS 1.bauslis Es esmu Dievs, Tas Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā  Vai tiešām tu savā dzīvē nemīli nevienu un neko vairāk par Dievu? Vai nav kaut kas, ko tu godā, kam tu klausi un uz ko tu paļaujies vairāk, nekā uz Dievu? (zinātni, mākslu, talantu, pieredzi, naudu, mantu, stāvokli, darbu)? Vai tu nebīsties no kaut kā vairāk, nekā no Dieva (cilvēkiem, varām, slimībām, trūkuma, neveiksmēm, radiem, vecuma, nāves)? Vai tu tici Dievam, Dieva vārdam un Baznīcas mācībai? Vai tu nemētājies savās šaubās kā jūras vilnis? Kādas ir tavas šaubas, ja tās pastāv? (Svarīgi noskaidrot šaubu iemeslus, lai varētu palīdzēt tās pārvarēt.) Vai neciet no šaubu uzbrukumiem ticības pamatpatiesībām – Jēzum Kristum kā Pestītājam, Ticības apliecībām, Svētajiem Rakstiem (Bībelei), mācībai par taisnošanu Dieva žēlastībā un ticībā? Vai neesi pieļāvis neticību kādā Dieva nodomā tavā dzīvē? Vai neesi izvairījies no kāda pienākuma draudzē vai pret savu tuvāko? Vai ticībā neciet no nejūtīgas, apcietinātas sirds? (Noskaidro tam iemeslu.) Vai neesi bijis bezdievīgs (oktobrēns, pionieris, komjaunietis, komunistiskās partijas biedrs), piedalījies ateisma propagandā? Vai neesi sludinājis un izplatījis maldu mācības (austrumu reliģijas, ezotēriku, sektantismu, pagānismu utt.)? Vai neesi atkāpies no ticības un atgriezies pie pasaulīga cilvēka dzīves veida? Vai neesi radījis nesaskaņas ticīgajos, draudzē vai Baznīcā ar maldiem, tukšām un melīgām runām, strīdiem, nesaskaņām? Vai neesi nodevies neticībai, ka Dievs tev nevar piedot kādu smagu grēku? Vai neciet no vienaldzības ticībā? Vai tici Debesu spēku – svēto eņģeļu – pastāvēšanai un kritušo eņģeļu (dēmonu) iespaidam uz cilvēku? Vai nebīsties no Sātana vairāk nekā no Dieva? Vai neesi vērsies pie burvjiem, zīlniekiem, kāršu licējiem, garu izsaucējiem, vārdotājiem, pūšļotājiem, ekstrasensiem un citiem Sātana kalpiem? Vai neesi ar viņu palīdzību mēģinājis izbēgt no slimībām un nelaimēm? Vai pats neesi nodarbojies ar okultismu – maģiju, burvestībām, zīlniecību, horoskopiem, zodiaka zīmēm utt., aizrāvies ar kādām spējām un dāvanām, nenoskaidrojot, vai tās ir no Dieva? Vai neesi māņticīgs, ticot nelaimīgām dienām, dažādām zīmēm (melniem kaķiem, “nelaimīgiem” datumiem, skaitļiem utt.)? Vai tu nenēsā amuletus – piem., zodiaka zīmes, čūsku attēlus, simboliku, kuras nozīme tev nav zināma? Vai tavās mājās nav priekšmeti, kuri nākuši no citām reliģijām un sevī satur sātanisma elementus (rituālās maskas, pūķu attēli, pagānisko reliģiju dievu un dieviešu statuetes vai attēli utt.)? Vai tavā mājā nav Sātana attēls – kaut vai kā suvenīrs? Vai tu nepiedalies kādos svešos reliģiskos rituālos vai Dievu zaimojošās izdarībās vienatnē vai kopīgi ar citiem? Vai tu neizmanto Bībeli zīlēšanai? Vai tu neesi slinks uz lūgšanu? Vai neesi vainojams nepateicībā Dievam? Vai tu neesi kautrējies pastāvēt par Dieva Vārdu un svētumu apsmējēju un zaimotāju priekšā?  2.bauslis Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi, velti valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi, velti valkā Vai neesi zaimojis Dieva vārdu – valodā vai domās? Vai neesi kurnējis uz Dievu (bēdās, nelaimēs, neveiksmēs, vājumā, slimībās)? Vai neesi necienīgi izturējies pret svētlietām, bojājis vai apsmējis tās (Sakramentu piederumus, krustus, krucifiksus, svētbildes u.c.)? Vai vienmēr esi bijis uzmanīgs lūgšanā? Vai dievkalpojumā lūdzies ar lūpām un sirdi? Vai seko Svēto Rakstu lasījumiem, svētrunai, vai iedziļinies dzirdētajā un centies to iegaumēt? Vai katru dienu veltī laiku Dieva apcerei, Svēto Rakstu lasīšanai un lūgšanai? Vai neesi melīgi zvērējis pie Dieva vārda? Vai neesi pārkāpis zvērestu? Vai neesi pārkāpis un lauzis Dievam dotos solījumus – ko devi Svētajā Kristībā un Iesvētībā, vai uzņemoties Baznīcas un draudzes amatus? Vai neesi dievojies un lieki piesaucis Baznīcu un Baznīctēvus? Vai neesi tikai ārēji reliģiozs? Vai tu neesi grēksūdzē kaut ko apzināti apslēpis un noklusējis? Vai dievkalpojumā neesi ar kādu strīdējies? Vai esi meklējis iespēju izlīgumam ar savu tuvāko pirms dievkalpojuma? Vai neesi zadzis Bībeli, garīgo literatūru, svētlietas (krustiņus, attēlus utt.)? Vai veltī laiku ticību stiprinošām pārrunām, diskusijām – Bībeles stundās, Kristus mācekļu skolā, mājas Bībeles studijas grupās, draudzes vakaros? 3.bauslis Tev būs svēto dienu svētīt Vai esi svētījis svēto dienu – svētdienu – apmeklējot baznīcu un dievkalpojumu? Vai tev ir dārgs katrs dievkalpojums? Vai tu nekavē dievkalpojumu nolaidības dēļ? Vai tu neesi izvairījies no dievkalpojumiem bez īpaša iemesla? Vai tu apmeklē dievkalpojumus arī citās Baznīcas svētku dienās? Vai tu vienmēr ierodies baznīcā ar pazemīgu stāju, bijīgu un ticīgu sirdi? Vai neesi apmeklējis baznīcu alkohola vai narkotiku reibumā, kaut arī minimālā? Vai tu ziedo savas draudzes vajadzībām, vai kalpo nevarīgajiem, slimajiem un vecajiem ar žēlsirdības darbiem, apmeklējot tos pēc dievkalpojuma, pārrunājot ar tiem ticības jautājumus un palīdzot tiem praktiski? Vai tu izmanto svētdienu atpūtai, vai izbrīvē laiku garīgās literatūras lasīšanai, vai veltī vairāk laika lūgšanai un apcerei? Vai svētdienā nenopūlies ar atliekamiem un noslinkotiem darbiem? Vai neslinko darba dienās? Vai tu nekavē darbu, melīgi attaisnojoties ar baznīcas apmeklēšanu? Vai tu veltī svētdienu arī fiziskai atpūtai, vai izbrīvē šo dienu ģimenei? 4.bauslis Tev būs savu tēvu māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo zemē, ko Tas Kungs tev dos Vai tu godā tēvu un māti? Vai neesi sitis tēvam un mātei? Vai neesi viņus apvainojis ar asiem vārdiem? Vai neesi viņiem darījis sāpes ar savu bezrūpību? Vai neesi par viņiem domājis ļaunu? Vai neesi tos atstājis bezpalīdzībā, vienus pašus? Vai tu lūdz viņiem piedošanu par apbēdinājumiem un apvainojumiem? Vai tu dzīvo saticībā ar visiem saviem ģimenes locekļiem? Vai tu rūpējies par saviem bērniem? Lūdz par tiem? Vai audzini tos kristīgā garā? Sūti svētdienas skolā? Vai pienācīgi rūpējies par viņu izglītību un veselību? Vai esi iecietīgs pret viņiem viņu dzīves izvēlē, pamācot tos lēnprātībā? Vai piemini tos, kas ir mūžībā ar aizlūgumiem dievkalpojumos un Mūžības svētdienā? Vai godā garīdzniecību? Vai aizlūdz par savu mācītāju un garīgajiem vadītājiem? Vai tu neaprunā savu mācītāju, garīgos vadītājus un neizplati nepatiesas baumas par viņiem? Vai tu lūdz par laicīgiem valdniekiem un vadītājiem? Vai tu neapsūdzi, nelādi tos? Vai tu godīgi izturies pret laicīgajiem priekšniekiem, tos aizmuguriski nekritizē un neaprunā? Vai tu cienīgi izturies pret gados vecākiem cilvēkiem? Vai neuzskati tos par dumjākiem viņu vecuma vājību dēļ? Vai neesi bijis neiejūtīgs pret saviem padotajiem? Vai tu neizrādi varu, izmantojot savu stāvokli? Vai tu lūdz par savu Tēviju? Par garīgo atmodu tajā un visā pasaulē? Vai tu nekautrējies no piederības savai tautai un valodai? Vai neesi bijis savas tautas, valodas un Tēvijas nodevējs? 5.bauslis Tev nebūs nokaut  Vai neesi kādu nokāvis, sakropļojis? Vai neesi vainīgs kāda cilvēka nāvē – tieši vai netieši? Vai neesi kādu sitis, izvarojis? Vai neesi iznīcinājusi bērna augli ar abortu? Vai neesi pamudinājis vai piespiedis uz nedzimuša bērna iznīcināšanu kādu citu? Vai tavas rīcības dēļ kāds nav zaudējis dzīvību? Vai neesi pakļāvis kādu dzīvības briesmām (piem., nerūpējoties par pienācīgiem darba apstākļiem)? Vai neesi bijis nolaidīgs pret smagi slimu cilvēku? Vai neesi pārsniedzis pašaizsardzības robežas un nodarījis otram sāpes, miesas bojājumus, vai pat nogalinājis, sevi aizstāvot? Vai neesi kādu nolādējis? Vai neesi ar savu rīcību pavedinājis uz grēku? Vai neesi kūdījis savu tuvāko naidoties vai atriebties? Vai neesi iecirtīgs, spītīgs, nepakļāvīgs, rupjš? Vai izrādi žēlastību tiem, kas cietuši, vai sniedzi pirmo palīdzību? Vai tu piedod tādam, kas lūdz piedošanu? Vai tu neapdraudi savu veselību un dzīvību ar kaitīgiem ieradumiem un kaislībām – smēķēšanu, alkohola lietošanu, narkotikām, azartspēlēm utt., dzīvību apdraudošiem izklaides un sporta veidiem (t.s. “ekstrēmiem”?) Vai tu nevajadzīgi nepārpūlē sevi? Vai tu neizvairies un nekavējies apmeklēt ārstu, kad esi slims? Vai nedomā, ka kristietim saņemt medicīnisko palīdzību ir grēks? Vai neesi mēģinājis izdarīt pašnāvību, vai nenomokies ar pašnāvības domām? Vai tu rūpējies par savu pestīšanu, kopjot savu garīgo dzīvi? Vai nesi mocījis dzīvniekus, postījis dabu, dedzinājis sausu zāli līdz ar dzīvo radību tajā, dedzinājis mežu? 6.bauslis Tev nebūs laulību pārkāpt 10.bauslis Tev nebūs iekārot savā tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder Vai neesi pārkāpis laulību? Vai nedzīvo pirmslaulības dzimumdzīvi? Vai neļaujies nešķīstām iekārēm un to apmierināšanai – masturbācijai u.c.? Vai neesi saistīts pretdabiskās iekārēs – homoseksuālismā, lesbismā, pedofīlijā, sodomijā, nekrofīlijā utt.? Vai cīnies ar nešķīstām domām un iekārēm, vai novērsies no tām, neļaujot iekārēm nemitīgi piepildīt tavu prātu un locekļus, vai lūdz Dievu un gavē, lai tās pārvarētu? Vai novērsies no erotiska un pornogrāfiska satura attēliem, žurnāliem, filmām, literatūras, izklaides vietām, kur popularizē izlaidību un netiklību? Vai izvairies no seksuāli pavedinošiem apstākļiem un situācijām? Vai tavs apģērbs nav pavedinošs, pārlieku atkailinot augumu? Vai savā uzvedībā un izturēšanās manierēs neesi divdomīgs, vai nerunā divdomības, neķītrus jokus, vai nedziedi piedauzīga satura dziesmas? Vai “ticīgs būdams”, nedzīvo Baznīcas nesvētītā laulībā? Vai neesi vainīgs asinsgrēkā? Vai nedomā, ka dzīvojot šķīstu dzīvi, laupi sev dzīves prieku?  7.bauslis Tev nebūs zagt 9.bauslis Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu  Vai neesi laupījis, zadzis, krāpis tirgojoties, mānījies ar naudu un citām vērtībām, ņēmis “kukuļus”? Vai neesi zadzis baznīcā, lūdzis ziedojumus, spekulējot pie ticīgo sirdsapziņas? Vai neesi viltojis naudu? Vai neesi nodarbojies ar marodierismu? Vai zinādams, neesi iegādājies zagtas mantas? Vai esi pārliecinājies, ka tavā īpašumā nav zagtu mantu? Vai neesi iznīcinājis sava tuvākā īpašumu, vai ar nolūku to bojājis? Vai neaizraujies ar azartspēlēm? Vai dod žēlastības dāvanas trūkumcietējiem? Vai tu neesi skops? Vai tu neapcietini sirdi, kad citiem ir vajadzīga tava palīdzība? Vai tu nesebo darbu? Vai tu nedzīvo uz citu rēķina? Vai esi atdevis parādus, ja tādi ir? Vai neesi nesaudzīgi izturējies pret svešām lietām? Vai tu nepieprasi dāvanas un citus nenostādi piespiedu ziedotāja lomā? Vai tu neesi izšķērdīgs līdzekļu izlietošanā? Vai tu esi palīdzējis savam tuvākam ar padomu, savu talantu, spējām? Vai tu neapskaud sava tuvākā bagātību, laimi, veselību, spējas un panākumus? Vai neesi sarūgtinājies, ja kādam klājas labāk nekā tev? Vai neesi ilgojies pēc sava tuvākā neveiksmēm un nelaimes? 8.bauslis Tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko  Vai neesi kalpojis melu tēvam Sātanam ar atklātu, zemisku, nepatiesu liecināšanu pret savu tuvāko? Vai neesi tiesājis un nosodījis citus? It īpaši neklātienē, aizmuguriski, tiem nezinot? Vai centies runāt patiesību ar savu tuvāko? Vai neliekuļo, vai neesi glaimojis? Vai neesi baumojis, izplatījis nepārbaudītas ziņas? Vai pārliecinies par savu apgalvojumu drošību un patiesību? Vai neesi kārs ātri noticēt dažādām ļaunām un nekrietnām runām? Vai izvairies no tukšvārdības? Vai neapsmej citus, nekariķē tos? Vai neesi slēpis patiesību? Noklusējis tad, kad vajadzēja runāt? Vai neslēp melus un nepatiesību? Vai nepriecājies par otra neslavu, nevairo to? Vai rūpējies par otra reputāciju un noklusē to, kas varētu otra labo slavu un vārdu aptumšot? Vai nesteidzies secināt par kādiem cilvēkiem vai notikumiem, neiepazinis tos? Vai neesi noklausījies svešas sarunas, lasījis svešas vēstules, noskatījies atklāti vai slepus ainas un notikumus, kas uz tevi neattiecas?      Kuldīgas Sv. Katrīnas evaņģēliski luteriskā draudze TICĪBA DARA BRĪVU Ticība ir mūsu līdzdalība Dieva dzīvē un Dieva dzīves piedzīvošana sevī. Ticība ļauj pašus un apkārtējo pasauli uzlūkot ar Dieva acīm. Ticība ir mācekļa dzīve kopā ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, uzticēšanās Viņa bezgalīgajam spēkam un mīlestībai. Ticība ir savas bezspēcības skaidra apzināšanās, spēka meklēšana un iegūšana Dievā. Ticībā mēs sākam pamanīt visa radītā pirmcēloņa – Dieva darbību, sākam saprast Dieva gribu, rīcības cēloņus un motīvus. Tādēļ ticība ir pamattikums, jo tā dara iespējamu mūsu vienotību ar Dievu un ļauj iepazīt Jēzu Kristu – iemiesoto Dieva Vārdu, Glābēju un mūsu grēku Izpircēju. Caur ticību mēs ieejam Jēzus Kristus dzīvē – ticības mērķis ir domāt, rīkoties un dzīvot tā, kā to dara Jēzus. Ticības rezultātā pilnīgi izmainās mūsu līdzšinējā uztvere, domāšana, rīcība. Mūs vairs nesaista pasaulīgas izpriecas, negarīga literatūra, nekristīga māksla un mūzika, jo ir mainījusies mūsu mentalitāte: tā vispirms liek raudzīties uz Dievu, censties savu dzīvi balstīt uz Viņu - visu, kas pasaulē un mūsu dzīvē notiek, vērtēt un izskaidrot, skatoties it kā ar Dieva redzējumu. Mēs aptveram, ka šajā pasaulē dzīvojam žēlastības laiku un Dievs to ir devis, lai mēs darītu Viņa gribu, nevis izniekotu savu dzīvi un spēkus negarīgi, nesvētīgi, grēcīgi. Ticība apgaismo mūsu spriedumus, vērtējumus, vēlmes, ilgas, un tai pieaugot, mēs piedzīvojam, ka apkārtējā pasaule mums sāk stāstīt un liecināt par Dievu un kļūst par vietu, kur mēs sastopamies ar Dievu, ar Jēzu Kristu, nevis attālināmies no Viņa. Ticība ir Dievišķā Klātbūtne ikdienā, spēja radībā, notikumos un situācijās atklāt Dieva gribu un nodomu mūsu dzīvē. Dieva griba ir skaidra un nepārprotama – cilvēka brīvība. Dievs mūs ir radījis brīvus un, neskatoties uz to, ka savu brīvību izlietojām aplami, paklausījām velna un grēka vilinājumam, Dieva nodoms ir palicis nemainīgs – cilvēkam jābūt brīvam. No kā? No grēka, velna un nāves. Mūsu ticības mērķis ir garīga brīvība, jo jebkura patiesa brīvība sākas ar brīvību Dieva priekšā. Ja mums nav brīvības Dieva, pasaules Radītāja un Soģa priekšā, tad mēs esam vergi – savu grēku, apstākļu, pasaules vergi. Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. Jāņa Evaņģēlijs 8:34-36 Kā iegūt brīvību? Vai es kā cilvēks varu būt brīvs un taisnots Dieva priekšā? Protams, vari, tikai tev vispirms jāapzinās, kādēļ tu jūties nebrīvs, saistīts, pazemots. Tādēļ, ka tava iekšējā sajūta ir: mana sirdsapziņa ir netīra! Es esmu izdarījis pārkāpumus un grēkus! Es esmu pazemojoši atkarīgs no tiem un pat reliģija man nepalīdz! Man nav miera! Neesmu izdarījis nekādus kriminālus noziegumus un tomēr man nav miera! Lai kļūtu brīvs, vispirms nevērtē grēku par zemu. Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir netaisnība. 1.Jāņa 3:4 Ceļš uz brīvību iet caur grēku piedošanu un taisnošanu ticībā: Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Rom.5:1 Tas nozīmē dzīvi saskaņā ar Dievu. Mēs kļūstam brīvi Dieva priekšā, jo esam brīvi no vainas apziņas, nekristīgas reliģiozitātes un pārprastas, postošas rīcības, kas reliģijas vai uzskatu vārdā vērsta pret Dieva darbību. Kā Bībele rāda šo attīstību? Spēcīgākais piemērs ir Sauls, pašaizliedzīgs, reliģiozs fanātiķis, kurš naidā vajāja un iznīcināja kristiešus ar pārliecību, ka dara Dievam patīkamu darbu – atbrīvo savu tautu un pasauli no bīstamas ķecerības – kristietības. Saulu par savu mācekli bija izvēlējies Gamaliēls – tā laika viscienījamākais rabīns. Saulam bija vislabākās izredzes – topošs tautas garīgs vadonis un valstsvīrs ar lielisku izglītību un sakariem, garīgās un politiskās elites pārstāvis. Sauls bija cītīgāks un uzņēmīgāks par citiem, spožs teologs, orators un – reliģiozs cietsirdis, kas nepazīst Dievu. Viņam bija pilnīgi nepieņemama kristietība, jo pasaules Glābējam Saula priekšstatos bija jānāk neatvairāmā spēkā un godībā, satriecot jūdu ienaidniekus, nevis pazemotam un kailam jāmirst pie krusta. Tādēļ ceļā uz Damasku, lai vajātu un iznīcinātu kristiešus, sastopoties ar Jēzu Kristu, viņš to nepazīst, bet jautā: Kas Tu esi, Kungs? Acta 9:5a Reliģijā spožais, bet atziņā savažotais Sauls nepazīst Mesiju – jūdaisma galveno mērķi un cerību! Vēlāk Pāvils raksta filipiešiem: Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu. Filip. 3:7,8 Precīzs apzīmējums reliģiozitātei un Svēto Rakstu pārzināšanai bez brīvības Jēzū Kristū – mēsli. Bībeles zināšanas bez Jēzus Kristus nevienu neatpestī un nedara par izredzētu Dieva bērnu, jo pat Sātans zina Bībeli no galvas un prot to citēt savu mērķu sasniegšanai (Kristus kārdināšanas stāstā), tikai tas viņu neatjauno par gaismas eņģeli un Debesu iemītnieku. Reliģiozitāte nevienu nedara brīvu! Reliģija vienmēr cenšas cilvēku savažot. Reliģiozais cilvēks ir vecākais dēls līdzībā par pazudušo (paklīdušo) dēlu. Lūkas 15:25-32 Viņš nekad nebija pametis tēva mājas, taču sevi neapzinājās par tēva dēlu – par mājās notiekošo līksmību viņš jautāja, pēc paša uztveres, sev līdzīgajam – vienam no kalpiem. Vecākajam dēlam pietrūka mīlestības – kā pret paklīdušo brāli, tā pret tēvu. Viņa attieksme pret tēvu balstījās labajos darbos, padarītajā, nevis radniecībā. Protams, vecākais dēls bija uzcītīgs un čakls, paštaisns ticīgais, kas uzsver savus nopelnus:  tik daudz gadu es tev kalpoju... bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties... Lūkas 15:29 Reliģiozais cilvēks vienmēr Dievu centīsies iemantot ar darbiem, nevis ar ticību. Viņš nav pat iedomājies, ka tēva attieksme ir apbrīnojami vienkārša un godīga – viss, kas ir mans, ir arī tavs. Vecākais dēls nepriecājas par pazudušā dēla atgriešanos – tieši otrādi, viņā tas izraisa tikai sašutumu – viņš miesīgu brāli nosauc: šis tavs dēls, nevis mans brālis. Reliģiozajam cilvēkam mājās pārnākušais ticīgais nav nekāds brālis, bet svešinieks, kas nelūgts ielauzies viņa sterilajā paštaisnības pasaulītē. Tādu - necienīgu, paklīdušu sušķi suņiem vajadzētu norīdīt, nevis laist tēva mājā (Baznīcā)! Lai labāk iet atpakaļ pie cūkām! Vecākais dēls nav sev ļāvis dzīvesprieku, lai gan varēja līksmoties ar draugiem un apēst tik teļu, cik vien vēlējās, tādēļ līksmība par paklīdušo brāli viņam liekas neciešama netaisnība. Tēvā viņš neredz mīlošu Radītāju, bet bargu soģi, kuram vajadzētu taisnīgi sodīt grēcinieku, bet tā  vietā tēvs izvēlas piedošanu un apžēlošanu. Vecākajā dēlā ir viena no tipiskākajām cilvēku problēmām – atstumtība. Viņš jūtas atraidīts, izstumts, nevienam nevajadzīgs. Arī tēva un brāļa tuvumā viņš ietur distanci. Atstumtībā cilvēks nespēj pieņemt citu cilvēku mīlestību. Tā viņam ir tikai teorētiska zināšana – “citi mani mīl”, bet kaut kur atrodas nosprostojums, kas neļauj mīlestību patiesi sajust un tai atbildēt. Atstumtības pamats ir paštaisnība. Tēvs nekādu netaisnību vecākajam dēlam nebija nodarījis – viņš arī bija saņēmis savu mantojuma daļu, palicis pie tēva, tomēr dzīvoja atstumtībā. Tēvs viņu mīlēja, bet dēls nejutās mīlēts, likumīgs dēls. Paštaisnība vienmēr liek justies atstumtam, jo paštaisnais visās lietās, ar ko saskaras, atrod trūkumus un vainas. Tas rada nosodījumu un pašnoliegšanu. Paštaisnībai žēlastība un mīlestība ir nesaprotamas - tā vietā, lai bārtu un kauninātu jaunāko dēlu, dotu grēknožēlas un pārdomu laiku, liktu saprast, kāds liels apkaunojums nodarīts tēvam un visai dzimtai, tēvs paklīdušajam skrien pretī! Tas nozīmē – viņš ilgojas pēc grēcinieka un gaida to! Viņš krīt tam ap kaklu! Nevis man, priekšzīmīgajam, bet kādam tur pasaules staigulim un uzdzīvotājam! Smaga netaisnības sajūta nomāc reliģiozo cilvēku. Kā tas nākas, ka pestīšana un piedošana neatbilst maniem priekšstatiem? Paštaisnība vienmēr nāk grumbās savilktu seju no smagu, nepadaramu darbu lauka. Prieks un piedošana tai ir svešas lietas.

Paštaisnība ir mūsos dziļi iesakņojusies pretdarbība Dievam. Tā ir augstprātīga reliģiozitāte, kura celta nevis uz Kristus Nopelna pamata, bet uz cilvēka egoisma. Bībele to sauc par elku kalpību. Paklīdušais dēls izmantoja savu vienīgo iespēju – pilnīgu paļāvību uz tēva mīlestību un piedošanu. Viņš ļāva sevi ietērpt, sarīkot svinības par godu savai pārnākšanai un atdzimšanai. Tas ir vienīgais žēlastības pieņemšanas ceļš. Žēlastību nav iespējams nopelnīt – tā ir Dieva dāvana. Žēlastība nedod priekšrocības un neapspiež tavu brīvo gribu. Žēlastība tevi atbrīvo un māca mīlēt bez priekšnoteikumiem. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. Efez. 2:8-10

Tāds Dievs ir vienmēr – mīlestībā pāri plūstošs Tēvs, kas skrien tev, necienīgajam pretī. Tā ir tava brīvība – atgriezties pie Viņa. Tu esi atkarīgs tikai no Viņa – ne no vecāko dēlu kaprīzēm, iedomības vai spriedumiem par tevi. Tava ticība var augt tikai tad, ja tu aizmet pīšļos savu paštaisnību un vairs nevēlies būt lepnais, vienmēr mazvērtības sajūtas nomāktais vecākais dēls, bet paklīdušais, tomēr pie atziņas nākušais, pēc tēva alkstošais jaunākais dēls. Tā ir brīvība – ne tikai no cūkām, bet pašam no sevis, sava grēka un paštaisnības mūžam neapstrādājamā lauka. Brīvība no pasaules un cilvēku ģeķībām, to paviršajiem spriedumiem. Ticība, kas balstās pieredzē un atklāsmē. Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Ebr.11:1 Nevis vienkārša, bet stipra paļaušanās. Vārds `ticēt` Bībelē ir ekvivalents vārdam `zināt`. Ticība nav jūtas – “kāpēc tēvs tā rīkojas?”, bet zināšana – Tēvs mani mīl! Tēvs mani gaida! Tēvs man dod brīvību! Tad ticība vairs nav nepaceļams smagums, neizpildāmu prasību kopums, bet līksma sadraudzība ar Dievu, uzdrošināšanās paklausīt Dievam vairāk nekā cilvēkiem, svētības un augšāmcelšanās spēka piedzīvošana savā dzīvē.

Sinagogas priekšnieks Jairs pārvarēja savu reliģiozitāti, aizspriedumus un cilvēku tenkas par Jēzu Kristu un kristiešiem, ticēja Kristum un saņēma Viņa apsolījumu: Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta. Lūkas 8:50 Tā ir tava reliģija – ja Kristus tajā neienāk, netiek aicināts, tā paliek nedzīva. Tā ir tava zūdīšanās, nevarība, tava paštaisnība, kurai jānomirst un tava kristietība, kurai jādzird Kristus balsi: Celies augšā!

Jo Kristus Evaņģēlijā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos. Rom. 1:17 Ticībā tu dzirdi Dieva balsi un piedzīvo Svētā Gara vadību. Tu dzīvo no ticības. Jo spēcīgāks tu esi ticībā, jo atkarīgāks no Dieva.

Reliģiozais Sauls nomira pie Damaskas, lai piedzimtu ticīgais Pāvils, kas liecināja: Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un nodevies par mani. Gal.2:20 Viņš salīdzināja to, kas ar viņu notika Kristus nāvei un augšāmcelšanai. Tā ir brīvība – ticībā uz Jēzu Kristu, nevis uz reliģiju, tautību, rituāliem vai cilvēku izdomātiem priekšrakstiem. Brīvība no Sātana meliem, ka Dievs ir pret tevi, neieredz tevi un tev jādara kādi pielabināšanās mēģinājumi, lai Dievam iepatiktos. Tā ir reliģiozitāte – Sātanam ļoti patīkams pasākums. Sātana mērķis nav iznīcināt kristietību, jo viņš to nespēj –  dzīvā Kristus Draudze ir Kristus Miesa pasaulē, neuzvarama un svēta. Sātana mērķis ir pārvērst kristietību par reliģiju, kuras centrā nav Jēzus Kristus, Viņa pestīšana un Dieva spēks, bet cilvēks un viņa pašam sev sagādātās, neatrisināmās problēmas. Pazudušais dēls negāja pie reliģiozā brāļa, no kura saņemtu tikai nosodījumu, bet pie mīlošā un piedodošā tēva, jo zināja – tēvs nav paštaisnības priesteris ar sausu kā tuksnesis morāli, kas neredz cilvēku, bet redz tikai viņa pārkāpumus un grēkus. Tā ir nebrīve - reliģiskās važas, kas attur no Dieva žēlastības vienīgās prasības – atstāj reliģiozi rukšķošo sabiedrību un nāc pie Tēva!  Jo Viņš tev atjauno mantinieka tiesības, nekaunina un nenosoda tevi, bet apkampj un mīl ar bezgalīgu mīlestību. Tā ir brīvība – no vecās, grēcīgās, apkaunojošās dzīves, no slepenām kauna lietām, no personīgā viedokļa, kas grib apšaubīt Dieva darbību pasaulē un personīgajā dzīvē. Tad saprotam – es esmu taisnots ticībā nevis tāpēc, ka nožēloju savus grēkus, vai tāpēc, ka esmu atgriezies, bet gan tāpēc, ka Jēzus visu ir padarījis, lai es tāds būtu. Ticēt nozīmē sevi atdot Dievam tāpat kā Kristus sevi atdeva Tēva pestīšanas plāna piepildījumam. Krusts ir atslēga uz brīvību, iespēja tapt par Dieva dēliem un meitām. Un varena, brīva Tēva bērni vienmēr ir brīvi.