Dzeja

Saturs
  1. Paldies, Tēvs
  2. Pēdas tuksnesī
  3. Zieda un bites savienība
  4. Efeju lapas
  5. Debesu plūsmas
  6. Vilka kauciens
  7. Tiem, kurus mēs satiekam
  8. Dvēseles kailuma skaistums
  9. Rieksta čaumala
  10. Dievišķā vasara
  11. Cietās sirds noslēpums
  12. Sievišķīgā būtība
  13. Zelta pilsētas senvēstures mīklas
Cienījamie Emuāra lasītāji! Varat brīvi kopēt un publicēt manu dzeju. Lūgums - vienmēr uzrādīt mani kā autoru un norādīt adresi: vipirro.blogspot.com


PALDIES, TĒVS!
Mana mīļā Latvija, visskaistākā zeme pasaulē!
Skaisti ir tavi saullēkti un saulrieti, tavas katedrāles un mazie lauku dievnami, un ļaudis, kas tur kalpo!
Skaista ir tava himna!
Dievs, mūsu Tēvs, Tu sargā Latviju!
Paldies par gādību un svētību, apsardzību un vadību!
Paldies par rītiem un vakariem Tavā gaismā!
Paldies par sanošām smiltīm jūrmalā, auglīgu melnzemi tīrumā un dārzā!
Paldies par smilgām un lauku pļavas puķītēm, labības druvām un mežiem, ezeriem un upēm!
Paldies par Tavu radību, kas Tevi teic mirdzošām acīm – stirnām lielceļa malā, kaķi kas atskatot noraugās, raibo sīli un vanagu, kas cēli un mierīgi lido!
Paldies par mirdzošām vabolītēm un zirneklīšiem!
Paldies par kurmi un sliekām, tārpiem un radību, kas zemi izlodā!
Paldies par sudrabā spīdošiem lašiem, kas lec pāri Ventas rumbai!
Paldies par zivīm, kas dzelmju dziļumos peld!
Paldies par svēteļiem, kas māca mums raudzīties debesīs, jo neceļ ligzdu uz zemes!
Paldies par zilzīlīti, kas spožām actiņām raugās pretī, mazām kājiņām ieķērusies koka mizā, par pīlēm dzirnavu dīķī, kas gaida maizīti!
Par draudzes mājas kaķīti, kas nemanāmi pieglaužas, jo viņš mīli Tevi un mani – paldies!
Paldies!
Par brāļiem un māsām, kas pielūdz Tevi, pateicas Tev, nes ticību tautā un nepiemin ļaunu!
Paldies!
Par maziem bērniem, kas saka: “mācītāj, mēs nezinām Tēvreizi, bet šovakar iemācīsimies!”
Paldies!
Par gudrajiem un vientiesīgajiem, par viltīgajiem un sirdsšķīstajiem! Paldies!
Lai slava Tev, Radītājam, mūžīgajam Dievam, visas dzīvības Tēvam!
Tu svētī mūs, jo Tu mīli savu radību un nenicini nevienu no mums!
Tu glāb mūs pēc savas gribas nolēmuma!
Paldies!
Lai slava Tev, mūsu Pestītājam, Kungam Jēzum Kristum!
Mēs Tevi naglojām pie krusta ar saviem grēka darbiem, bet Tu teici:
“Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara!”
Tu pestī mūs savā mīlestībā!
Paldies!
Lai slava Tev, mūsu Svētotājam, Kungam Svētajam Garam!
Mēs Tavas dāvanas neturam par neko, bet Tu tās dod bez mēra – šķīstī mūs no grēka svētumam, pārkausē mūs savā ugunī septiņkārt – īstumam un dzīvei Dievā!
Tu mūs dari mūs derīgus nākošai pasaulei!
Paldies!
Par egļu mežiem un kalniem tālumā,
Par gliemezīti rudens lapās un rasas dimanta lāsītēm zirnekļa tīmeklī!
Paldies!
Jo mēs esam Tavi bērni – svētīti, svaidīti, sargāti, mīlēti!
Māci mums vienam otru neapsūdzēt, neaprunāt, neliekuļot, nedurt vārdu asmeņus mīlošā sirdī!
Māci mums neskaust, nenievāt, nepulgot, nebradāt otru tādēļ, ka viņš mums nepiekrīt, bet lūgt, lūgt, lūgt!
Tevi – mūžīgo un vareno Dievu – slavēt un lūgt!
Paldies par lūdzējiem un slavētājiem,
Par šaubīgajiem un neticīgajiem –
Paldies!
Paldies par prieku un asarām,
Par pagodinājumiem un pazemojumiem –
Paldies!
Par celšanos un gulšanos,
Par ieiešanu un iziešanu,
Par dzīvību un nāvi -
Paldies!
Radītāj, mūžīgais svētais Dievs,
Mēs, Tava tauta, Tevi godājam un sakām –
Paldies!
Par brīvību no grēka, nāves un velna –
Paldies!
Par mūžīgo dzīvību un brīvību Tevī –
Paldies!
Pieņem mūsu lūgšanu un pateicību niecīgo pagodinājumu no Tev piederošajiem – Tavas draudzes, kas mācās Tevi mīlēt ar beznosacījumu mīlestību – tāpat kā Tu mūs!
Paldies!
Jo Tava mīlestība ir augstāka par mūsu saprašanu – un Tavas svētības ir dāvana visiem, kas to saprot un nesaprot!
Paldies!
Augšāmcelšanās cerība lai caurstrāvo Latviju!
Garīgā dzīvība lai piepilda remdenos un atdzisušos,
Misijas neatlaidība lai vada Tavu draudzi,
Lieto mūs tāpat, kā Tu lieto visu dzīvo!
Paldies, Tēvs! Paldies, Dēls! Paldies, Svētais Gars!
Alleluja! Alleluja! Alleluja!
No mūžības uz mūžību!
Alleluja! Alleluja! Alleluja! Alleluja!


PĒDAS TUKSNESĪ
Tās smiltis sandelēs - pret ēģiptiešu kraupi.
Man pietiek vergam būt -
Laiks pagriezties pret svilinošu vēju!
Prom tuksnesī!
Tur uguns stabs kā zīme
Kā degošs kauns par manu gļēvulību -
Par iztapšanu citiem, elkkalpību lētu
Lai sirdī iededzina vārdu:
Atbrīvots!

No pletnēm, valodām un svešām zīmēm,
Ko vergturi man rakstījuši miesā.
Tas Kungs ir taisnu tiesu spriedis -
Tie pirmdzimtos nu sausā smiltī aprok.
Vai vainīgs es?
Nē, elku stabi klusē -
Jo dzīvas dvašas tajos neatrast.
Tas Kungs ir taisnu tiesu spriedis -
Kas pielūdz tos, ir miris, kaut vēl liekas dzīvs.
Jo visa pirmdzimtība pieder Dievam -
Kā mana, tava, vergtura vai verga
Tā radīta ir Pirmdzimušā līdzībā!
Jo Viņš ir Debesis un zeme reizē -
Ar Viņu kopā brīvs es gribu doties mājup!

Lai vergturi nu apraud savus bērnus
Zem elku dievu viepļiem, knābjiem, zobiem atņirgtiem.
No tā es izglābts!
Ar dzīvību uz laikiem svaidīts:
Ar Dieva Jēra svētām Asinīm!

Mans nams nav tukšs, kaut aizgājis es esmu.
Jo nams es pats - kas dievlīdzību nes!
Kur Dievs, tur brīvība -
Šo atskārsmi man deva
Tās pātagas, kas cirtās dzīvā miesā
Zem elku stabu auksti mēmās bezjūtības,
Lai verga tumšā dzīvotgribas sula
Top savienota, apzīmējot savu namu
Ar Upurjēra Asins zīmi dvēselē.

Tavs esmu es!
Tu miri, ceļu rādot citu -
Man – aklam, elkkalpīgam cilvēkam.
To pelnīt nevaru ar saviem vājiem spēkiem -
Tik Tava svētā griba sevi ziedojusi
Par manu verga ceļa zīmi spožu,
Lai nekļūdītos vairs un nemaldītos es.

Tās smiltis sandalēs lai noberž kājas jēlas.
No ēģiptiešu meliem, viltus, māņiem, blēdības.
Tās smeldzot lēnām sadzīs jaunai dzīvei -
Jo man nekur nav vairāk jāsteidzas.
Vēl četrdesmit gadu sūra ceļa priekšā,
Lai Apsolīto Zemi beidzot ieraudzītu es.

Ved asins pēdas cauri tuksnesim -
Tur nomirst vergs, kas noguris no sevis paša.
Lai dzimtu Tam,
Kas Pats ir Brīvība.


Zieda un bites savienība

Tev zem kājām neredzami
Saknes meklē ūdens dzīslas
Zemes spēku uzņem sevī
Audzēt ziedu – liecinieku.

Dzīvās straumes nepārtraukti
Pilnveidojas asna tieksmē
Augt pret debess bezgalību
Liecināt par Dieva plānu.

Ziedot sevi īstā laikā
Atplaukt spožas saules staros
Ziedēt krāšņā bagātībā,
Atdot sevi bites darbam.

Tiekties pretī bišu ceļiem
Neredzamām gaisa takām
Mērķtiecīgam sanējumam
Debess skaņās ierakstītam.

Vai tu redzi Dieva plānu?
Viss ir pakļauts Viņa gribai –
Zieds un bite, zeme, debess
Savienoti ziedošanā.

Pienāks rudens, prasīs skarbi
Vēja pirkstiem ārdīs ziedu –
Augi pļavā, uzziedēji –
Kas no tevis bitei tika?

Vējziedis vai gribi palikt -
Ziedos skaists, bez sēklas tālāk?
Priecājies tu pats par sevi,
Bites projām aizraidīji.

Viņas, mazās ceļinieces
Putekšņus tev dāvināja –
Lai no citu ziedu spēka
Saņemtu tu spēju sēklām.

Tādēļ Dievs tev deva zemi,
Savā pļavā iedēstīja,
Ziedēt kopā, augt ar bitēm –
Saprast ziedošanās prieku.

Nevairies no zumētājām –
Darba bitēm, strādātājām,
Tās ir tavas vērtētājas,
Ziedlapiņu šķirotājas.

Dieva mazās liecinieces
Zieda dabas pazinējas
Debess taku staigātājas,
Ziedošanās sargātājas.

Atdod sevi bišu darbam,
Pārveidojies debess plānā
Aizmet projām ziedlapiņas,
Tās lai pieder rudens vējam.

2013. gada 25. februāra agrā rītausmā


Efeju lapas

Efeju lapas
Salnas skartas
Nokrīt un sačokurojas

Dzirkstīgs aukstums
Ledainiem pirkstiem
Noglāsta mūsu esamību.

Zaudēt un iegūt
Neturēt sevī
Māca mums visa paejamība.

Atdodot sevi,
Ļaujot, lai izģērbj
Iegūsti jaunu pieredzes spēku.

Neraujies sevī,
Netaupi lapas
Ļauj, lai rudens parotaļājas.

Aizraus tās vēji
Aizpūtīs tālu
Debesu zilgmi nesasniegt tām.

Tur augstu gaisā
Spirgtumā tīrā
Debesu straumes stipras un brīvas

Paceļ un aiznes
Sev zināmos ceļos
Tos, kuri lapas nometuši.

Pārstāda saknes
Mūžības zemē
Lai mūsu augšana neapstājas.

Ļauj tam tā notikt
Plēsoņai aukai
Noraut tev visu, pīšļiem kas rada.

Saknes tā neraus
Nepietiks spēka
Dārznieka rokām dēstīto postīt.

Ļauj Viņš tam notikt,
Mīlēdams tevi
Neļaujot niecībai vērtībā rasties.

Mācies no efejas
Zaudēt un iegūt
Mirstošās lapas uzdāvāt vējam.

Neesi radīts
Rotaļām gaisā
Īslaika niecībai paejošai.

Vērtība tava
Atklāsies dziļa
Lieko kad visu nometīsi.

Saknes tai augstu –
Debesu dārzos
Gatavas dot dzīvību jaunu.

Mūžības telpā
Viss atklāsies citāds
Nekā tu kādreiz iedomājies,

Zaudēt, kas niecīgs,
Iegūt, kas mūžīgs -
Ļaujies lai Dārznieks aprūpē tevi.

Žēl nebūs lapu,
Kas aizlido projām -
Tās atraisa paslēpies
Jauns neredzams pumpurs.

Tam esi radīts
Dzīvībai īstai
No visa nīcīgā atraisītai.

2013. gada 19. februāra rītā



Debesu plūsmas

Debesu plūsmas lai atjaunojas
Tavās domās vienmēr
Sakrustojas.

Saaužas kopā spilgtumā
Mirdzošā raksta
Noslēpumā.
Tās tev tiek dotas skaidrībā
Saprast, lai paliktu
Viedumā.

Nebaidies! Satver dāvāto
Nemaldies lēti -
Ņem nolemto!

Debesu plūsmas Dievisķās
Meklē tev vienam
Atklāties.
Nevairies, nebēdz – noliecies
Saņemt tās savā
Būtībā.

Pasaule tukša – piepildi to
Debesu plūsmās
Rakstīto.

Tevi tās nesīs debesīs
Ieaudīs sevī -
Paļaujies!

Nebūs to saprast – apstājies!
Kņada lai norimst -
Ieklausies!

Dārgums, ko saņem – paliekošs!
Netirgo lēti
Pieredzi.

Satver tā tevi, pārveido
Debesu plūsmās
Dievišķās.

2011. gada 26. jūlija rītausmā



Vilka kauciens
Pelēks, nesamanāms vilks,
Glūnložņa, pēddzinis,
Izsmiets un dzenāts,
Vajāts, bet pielūgts -
Tāds esmu es.

Es brīvību prasu
Laikā un telpā,
Man sari ir asi,
Neglāstiet tos -
Tas izsmieklam līdzīgs!

Acis man modras,
Saspringti tiešas
Redzēt, ko citi
Par māņiem tik sauc.

Tās dāvātas tādēļ,
Lai redzētu slazdus -
Tie spīdošiem zobiem
Pretī man ņirdz.

Ja iekāpšu tajos,
To mānekļiem klausot,
Sagūstīts tapšu
Kā sunītis cirkū.

Man dvēsele vilka
Tā brīvību saož,
Tai seko ar maņu,
Ko debesis dod.

Tā domāta brīvam,
Pelēkam vilkam,
Kas vientulīgs klaiņo
Sev zināmās takās.

Es sagūstīt ļaujos
Un tēloju suni,
Bet atiežu zobus,
Ja pieskarsies man.

Vilks neļaujas glāstiem!
To nošaut tu vari
Par sunīti savu
Nepadarīsi.

Es nokožu suņus,
Kas padoti citiem,
Tie glaimo un laiza
Melīgas rokas.

Es aicinu līdzi
Brīvajā ciltī -
Jo suņbara tikumi
Pretīgi man.

Es nelaizu rokas -
Tajās es kožu,
Ja sniedz tās man pretī
Bez patiesības.

Ļaujos tik ļaudīm,
Kam brīvība saros -
Svabado ciltij,
Nesagūstamiem.

Var sist mani, nāvēt
Es atņirdzies miršu,
Bet nedošos rokā
Ķērāju tīklos.

Tiem pārlēkšu pāri
Un mācīšu citiem
Brīvības alku
Neapturamu.


2011. gada 24. jūlija saulrietā


Tiem, kurus mēs satiekam

Es sevi gaidu, mīlu, saudzēju, ievainoju, dziedinu,
Esmu ļoti aizņemts ar savu svarīgumu ikdienā.

Tomēr sāku saprast putnu un eņģeļu ceļus debesīs -
Dzīvos, ko satieku, cilvēkus, kopīgos ceļiniekus -
Lielākās dāvanas no Dieva, ko esmu saņēmis.

Aptvert, kādēļ dāvana tiek dota, to iztulkot, pielietot,
Atrast tai vietu ikdienas steigā, rutīnā, darbos nebeidzamos.
Nesteigties, lai neapzagtu sevi ar virspusīgu paviršību!
Iedziļināties otrā, kā tev to atklāj Dievs –
Cilvēka vientulības sāpēs, nevajadzīguma skaudrumā,
Atraidītības izmisumā, zaudētas mīlestības nežēlīgajā saplosītībā.
Asiņainās asarās par mīlestības, uzmanības, iejūtības trūkumu.

Tās degoši pil uz manām baltajām aizņemtības drānām -
Nolādētām elles skrandām, kuras balinājusi nāve,
Kas paņēmusi projām vēlēšanos manu
Būt cilvēkam Dieva līdzībā. Tikai cilvēkam, ne vairāk!

Nesteidzies, neapzodz sevi, draugs, kas Kristus līdzībā radīts!
Lielākā dāvana no Radītāja tev dotā
Ir Viņa un mūsu patiesu attiecību īstums -
Apstājies, upurē sevi visu tam, kas lūdzoši skatās,
Neuzdrošinoties traucēt tavu svarīgo aizņemtību.

Nomet ikdienas diktāta lāstu, apstājies amokā savā!
Tas nav no Debesīm, tas ir no tavas saraustītās būtības!
Saņem laiku, kas neierobežots šaurības rāmjos,
Pieejams tikai Dievam paklausīgajiem – viedajiem.
Līdzstrādniekiem ziedojošā beznosacījumu kalpošanā.

Pamācies no tārpa, kas noteikti lien,
Nesteidzīgi pārvietojoties savas esamības noteiktajā ceļā,
No piekūna lidojuma zilgmē, loku raksta tiešamībā,
No laivas slīdēšanas upes straumes virpuļos
Un zivju rotaļām zem tās. Mācies! Tie skolotāji tavi!
Tie sasniedz savu mērķi pavisam nesteidzoties,
Dieva noliktajā veidā un uzdevuma skaidrībā.

Tavs lielākais dārgums ir iespēja dotā
Bagātināt otru un sevi ar uzklausīšanu līdz galam,
Nepārtraucot, atmetot ātru atbildi - paviršības zīmi,
Patiesi iedziļinoties ar līdzēt gribas īstumu.
Bez tēlotas līdzdalīgas līdzjūtības, ar neviltotu klātbūtnību -
Dievišķā resursa blīvumā – patiesi palīdzēt!

Dievs tevi grib lietot kā vijoli savās rokās –
Tās caurdurtas naglu zīmēm asiņainām
Par mūsu nevērību pret citiem,
Paviršu atraidību un mūžīgu aizņemtību ar niekiem,
Otra atraidīšanu vienaldzības cietsirdībā,
Izlikšanos, meliem, tēloti labvēlīgu draudzību,
Nevēlēšanos būt darba rīkam Dieva rokās,
Gļēvu bailību ļauties Dieva radošajam darbam,
Slinkumu būt tikpat radošam kā Dievs -
Debesu dotajā dievišķajā vienkāršībā,
Par dāvanu ierušināšanu zemē ar melīgiem aizbildinājumiem.

Roc ārā tās tūlīt! Sāc kalpot, neapdraudi sevi
Ar nepaklausības lāstu.

Vislielākais grēks ir atraidīga vienaldzība.

2011. gada 9. augusta agrā rītā, pirmajā ausmā


Dvēseles kailuma skaistums

 
Dieva radītā dvēseles kailuma vienkāršība,
Neslēptā atklātība esamības pirmsākumos
Rotāja cilvēku dievišķā skaidrībā.

Apmāta, apkaunota atkrišanas dievtālumā,
Kā Kaina zīme mūsos sveloši iededzināta,
Noliegta, apsmieta, atmesta, nokaunināta
Tā dziļi kvēlo mūsu īstajā būtībā.

Tas zemdzīļu sauciens pēc atvērtas šķīstības,
Līdz galam dabiskas paļāvīgas brīvības -
Radības mūžīgais prieks būt kopā ar Radītāju –
Bez apsūdzībām, aizspriedumiem, nolemtības.

Nenoliedz kailuma alkas, nenievā pārsteidzīgi
Bet ieej tās izpratnē ar savu būtību visu -
Dziļi, uzticīgi, ar līksmu cilvēka atdevību,
Lai zaudēto kopību atgūtu pilnīgi.

Atveries pasaulei tās vienkāršajā skaidrībā,
Lai tu saprastu saites, kas savieno saistībā -
Debesis, zemi, jūru un gaisu ar tevi
Vienotu, saaustu, sakārtotu ciešciešā sakarībā.

Lai dvēseles kailuma skaistā vienkāršība
Ar Dieva mīlestības drošu pieskārienu
Top tava uzticība un uzdrošināšanās Viņam
Pret viltota kauna liekulīgajām apsūdzībām.

Velc dvēseli ārā no neīstuma apsegiem saviem,
Atdari to kailu ietērpšanai Visvarenā rokām -
Kristus kalpojošās mīlestības pilnībai,
Ar pieredzes pilnu uzticēšanos Viņa varenībai.

Tādēļ Viņš kails mira krusta apkaunotībā,
Lai ieietu radības brīnišķīgajā atjaunotībā -
Kļūtu par ceļu mums, kaunīgi nepatiesajiem
Mūsu dievtāluma neizsakāmajā izmisumā.

Dvēseles kailuma skaistums ir dziļākās alkas,
Ko ietērpt ar svētumu var tikai Dievs -
Ļauj notikt tam, nebaidies, atdaries visam,
Kas paredzēts mūžības plānos tev.

Nestāvi malā, neklausi viltniekiem, meļiem,
Tie sedzas ar netīrām, vecām skrandām,
Ko izrāda tev, sev un citiem
Par savu iedomu goddrānām īstām.

Aizsvied tās projām droši pavisam -
Nostājies dvēseles kailumā savā,
Lai Dievs tevi redz tavā īstumā trauslā
Un dara tev` stipru ar ietērpu Savu -

Tev vienīgam domātu, nesamaināmu.
Tāds esi radīts, tāds Dieva plāns -
Ar Kristu tu ietērpts mūžīgi, droši
Dievišķi svētajā atjaunotībā.

2011. gada 28. jūlija naktī


Rieksta čaumala

Manā cietajā virsmā
Visuma noslēpumu ceļš -
Izlasi to!

Rakstaini daudzveidīgs
Nepārtraukti mainīgs
Tavs ceļš.

Paņem mani siltās rokās,
Mīlestībā aptausti
Savu karti.

Nekļūdīgi debesīs ierakstīta
Miriādēm pāri tālu
Tā ved tevi

Mājās


Dievišķā vasara

Dievišķās vasaras
Klusais dziļums -
Tverams ar sirdi
Mākoņos rakstīts.

Paceliet acis
Viedie ļaudis
Jums tas notiek,
Kas vēlaties redzēt.

Atveras acs
No mūžlaikiem snaudā
Skatīt Vienīgo
Neizsakāmo.

Klusēt un mīlēt
Bez vārdu sprosta -
Debesīs rakstīto
Iegravēt sirdī.

Saprast un pieņemt
Mūžības plānu
Rokās un debesīs
Iezīmētu.

Apklust un sekot
Klusajai Balsij
Viņai tu aicināts
Paklausīgs būt.

Atveras slāņi
Zemzemes dzīlēs -
Senajo viedo
Platīna dzīslas.

Rotājies, paliec
Mirdzumā blāvā
Saskatāms tas
Trešajā acī.

Pasmaidu sevī -
Te vārdi ir lieki.
Satveru vienīgo
Realitāti.

Citu man nevajag -
Tie pārējie nieki
Tik spīguļi lēti
Pret dārgumu īstu.

Tas rokā man ielikts,
To turu es cieši,
Ne pirksti to satver,
Bet esības jēga.

Izplešu spārnus -
Lidot es gribu
Pār dievišķās vasaras
Starptelpu laiku.

Ieraudzīt aizklāto
Kādēļ es esmu
Vienots ar vasaras
Radītāju.

Ņem mani projām
Lieto kā Savu
Dievišķās vasaras
Debesīs.

2011. gada 17. jūlija saullēktā


CIETĀS SIRDS NOSLĒPUMS

Paklausības grūtā skola
Mūža maldi pašu gribā,
Vilinošā meža taka
Viltus gunis biezoknī.
Gals tām visām – akacī.

Vai tu redzi šauro taku?
Smalkāku par smadzeņstīgu
Neredzami sajūtamu
Līdz tā iet kā ceļa zvaigzne
Tāli netveramu rāda.

Cauri miglu atvariem
Varēsi to nepazaudēt?
Tava vēja vieglā dziņa -
Paklausība tikai sev.

Tavu domu karuselis
Vienmēr griežas, vienmēr žvadz
Virziens tam ir -
Nepaklausīt.

Nemēģini apturēt!
Tas spītīgs tev,
Tas dara savu
Par tavu vēlmi
Pasmejas.

Atmet ķēdes,
Izkāp ārā -
Jauneklīgā griba
Palīdzēs un uzvarēs.

Alksti sekot savai gribai?
Tad atgrūd to kā glumu virvi!
Tas īstenībā rumaks melns
Ar karstu, izsmejošu elpu.
Tas krākdams slienas pakaļkājās -
Atklāj dabu pirmatnīgu:

“Lec mugurā manā
Un dosimies ceļā!
Ko izvēlies tu!
Mēs abi šeit esam,
Lai trakojot līksmi,
Pretotos visam!
Es gribu tevi,
Tu gribi mani
Es pakļaujos tev!
Kas robežas novilks,
Kad klausīsi mani
Ar bezdomu alkām!”

Nē!
Atgrūžu tevi!
Jo kļūdu man daudz...
Ak, daudz!
Vai bezvārda atbildi
Sagaidu es?

Kā plaiksnījums tumsā
Man taka tiek dota -
Šaura un grūta.
Tik nesaudzīga.

Jā! Izvēle mana
Tā vienīgā kļūst.

Es nedroši speru
Zīdaiņa soļus.
Smejieties, ņirdziet,
Sperat ar kājām -
To pelnījis es.

Mans rumaks ir nobeigts.
To nokāvu es.
Tā asnis melnās
Lai iesūcas zemē.
Lai izzūd pavisam.

Caur dzimšanas sāpēm
Caur jāvārdu Tēvam
Kopā ar Kristu
Es paceļu rokas
Savam vienīgam krustam.

Laimīgs es esmu
Beidzot.


Sievišķīgā būtība

Es maiga kā kaķe,
Bet nagi man asi,
Tie iecērtas miesā -
Piesargies!

Pēc savas un tavas
Kaislīgās sāpes
Ievas dziļbūtībā
Ilgojos.

Kā zīdsārta lenta,
Kas gludeni glāsta -
Tā lokani plandās -
Izrādās!

Nu noķer tu mani
Aiz sārtlentas gala -
Vai sasaistīt gribi?
Nedodos!

Es tvīkdama tvīkšu,
Bet nīdīšu asi,
Jo citam pa īstam
Piederu.

To saprast tu gribi -
Tev domiņas šaudās,
Bet prātiņš par īsu -
Neveicas!

Es kaķene zarā,
Kas aicinot raugās.
Tu – suņuks, kas smilkst
Apakšā.

To nesniegsi tagad
Pēc kā tu tā alksti,
Jo maņas, kas vada
Nebeidzas.

Tu izniekot gribi,
Ko Dievs tev ir devis.
To sargājot nikni
Skrāpēšu!

Tu raudāsi žēli,
Tu laizīsi rētas.
Es pasmiešos klusi -
Apnicis!

Kad prātā tu ņemsies
Mans diženais valdniek?
Par sevi ko domā?
Nepraša!

Tu valdnieks man esi
Bet būtība tava
Man priekšā kā ūdens
Virmojošs.

Lai norimt tu spētu
Reiz būtībā savā
Tev esmu dota
Viedumā.

To saprast vai vari,
Kas īsti es esmu?
Nē! Izplet tik acis
Pārsteigtas.

Man apnicis esi,
Jo prāts tev par īsu
To saprast, ko rakstu
Debesīs.


2011. gada 26. jūlija rīta gaismai austot


Zelta pilsētas senvēstures mīklas

Skaistais pērleņu krasts, Ventas mežu osta
Zeltpilsēta, saukta Kuldanga – Kuldīga -
Stalti celta, izbūvēta, apjozta ar tikumu.
Tirdzniecība, tāli ceļi, ļaudis auga viedumā.

Jūras bija mūsu mājas, zvaigznes – ceļa rādītājas,
Kuģojām mēs droši, braši – vārdu nesām pasaulē.
Cienīja mūs tuv` un tālu – ciemos brauca lūkoties,
Mūsu dzīvi, namus, sievas – viedajiņās zintnieces.

Zinājām mēs zvaigžņu gaitas, aizmūžiņu noslēpumus.
Rakstījām tos savās rokās, akmenīšos iekalām.
Brīnījās par mūsu viedu, apskauda par dzīvošan`,
Zināja, ka mūsu reģi piepildīsies noteikti.

= + = + = + =

Vai tie bija sveši ļauži, mūszemītes viltus draugi,
Teitonīši – varmākas? Koka kuģi, lielas buras,
Vēl lielāki zobentiņ`.
Malā stāja, sveicinājās, zemu liecās mūspriekšā.
“Esiet sveiki, brīvie ļaudis, Kuldanga, tu – senajā
Tavu slavu izdzirdējām mūszemītē daudzinām!”


Pieņēmām mēs teitonīšus, noticējām melkuļiem.
Nesodiet mūs ļoti sīvi – paši bijām godīgi.
Uzcēla tie Jēzusburgu Ventas rumbas sāniņā
Iecirta mums dziļu rētu miesas pašā dziļumā.

Svētā tēva dižais sūtnis ieradās ar sveicienu.
Spriedām ilgi, līdzinoši, rakstījām`i līgumiņ -
Brīvi būsim savā sētā, brīvi arī paliksim,
Tirgosimies kā joprojām, svešiem arī atļausim.

Aizjāja viņš tālu projām - svētā vīra bāleliņš,
Sarakstītām rakstu zīmēm vieta bija grāvītī.
Nezinājām mēs to toreiz – uzticīgi palikām
Saldām balsīm, medainītēm – čūsku mēlēm sašķeltām.

Mūspilsēta bija stalta – grāvis apkārt ūdentiņa,
Trejas rindas asu mietu – naidniekam`i pārdomāt.
Dēļu gaita, lielu jumtu veda lejā ostiņā.
Ozolpāļi, ozolgrīda mūsrociņām būvēta.

Tā bij` brīvā kuršu tauta, Lamekeina valdīta.
Bandavu to zemi sauca, citu zemju saietā.
Tumši meži, staltas pilis, karadraudzes mācītas
Lāča spēkā, lūša vingrā, vanadziņa actiņā.

Brauca tuvi, brauca tāli mūsmāsiņas lūkoties,
Staltas bija, tikumīgas – izslavētas skaistules.
Vīri nāca lietas spriesti, māsas – gudru padomiņ`.
Klausījāmies viedo balsīs, senas zintis glabājām.

Viņi teicās drūmu redzot svētā tēva sūtnīti,
Esot viņš no cita kaula, citas domas nesējiņš.
Cēlās vīri bargi kājās mūspilsētu drošināt -
Neba citi, pašu mājas jāceļas mums apsargāt.

Uzlec saule augstu, augstu – debess lielā staigāja
Izkaltēja mežu, noru, Ventā dzidro ūdentiņ`.
Nāca pēkšņi bāleliņi, čūsku dzimums – zobenbrāļi.
Nebija tie mūsu draugi, līgumiņš tiem tukša pļāpa.

Uguntiņis, zobentiņi mums visapkārt spīdinājās,
Krita lieli, krita mazi savpilsētu aizstāvot.
Krita mana gaišmatīte, abi bērni – mīlulīši.
Kritu es, jo nevarēju garzobenus pārvarēt.

Sameta mūs lielā kaudzē it kā kādas palieciņas,
Apkrāva ar nodeguļiem, melnā sārtā dedzināja.
Sadegām kā zieds un smarža Dieviņam par upurīti,
Pārpelnojās mūsu miesa – brīvībiņas sargātāja.

Nava vairāk Zeltpilsētas – Jēzusburga palikusi.
Tā vien osta, sakampēja – alkatības liecībiņa.

= + = + = + =

Aizgājām mēs tālu, tālu aizsaulītes celiņos,
Tur, kur mājas visiem ļaudīm – gara brīves bērniņiem.
Tur mēs citus ieraudzījām – brīvo tautu varoņus,
Cīņās kautus, pazemotus, nesalauztus ticībā.

Esam mājās – Zeltpilsētā, mūžībiņas valstībā.
Gaidām jūs – mūs` bāleliņus, māsas – zinšu zinātājas.

= + = + = + =

Neticiet, kas nāk ar viltu Dievvārdiņu sludināt,
Tie no tālām, skaistām zemēm – daiļvalodu purināt.
Vārdi tukši, tiem nav varas mūsu viedos pārvarēt,
Mūsu senās zināšanas niekkalbībās padarīt.

Zinām mēs, ka Dievs ir mūsu Sargātājs un Barotājs,
Viņa lielā varenība mūspusītē rādījās.
Dieva Dēlu – Upurīti arī mēs zinājām.
Nāca sveši, sameloja mūsbērniņiem briesmīgi.
Neticiet to saldām mēlēm, kas par mums pasmējās,
Kad mēs degām melnā sārtā, debesītī aizgājām.

Klausiet visi – tuvi, tāli, dzīpariņos ierakstiet,
Kaļat dzelzī, akmenīti senvēstures pieredzi.
Vai tā mīkla, ko mēs dodam, risinājums mūsdienām?
Nē, tā mūsu pieredzīte, asintiņām maksāta.


Izlietas tās nava velti, slacītas pār pilskalnu,
Tā ir mūsu vēsturīte, sūras domas glabātāja.
Te mēs bijām paši kungi, paši lēmām nākotni.
Neaizmirstiet mūsu brīvi – neliecaties līkumā!

Paliekat par brīvu tautu – karodziņa nesējiņ!
Tad jūs arī atbrīvosit visus ļaudis pasaulē.
Lai tie meli nogrimst peklē, meļu mēles – līdzi iet -
Kam jūs nesāt zobentiņus svētos rakstos satītus?

Neesam to aizmirsuši, nometuši maliņā.
Senvēstures lielās mīklas mūsbērniņiem risināt.

2011. gada 31. jūlija naktī

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru